Šoziem, kad nogāzās Ivara Godmaņa valdība, uzvirmoja runas par bezpartejisku premjeru. Tagad atkal uzvirmo. Kandidatūras tās pašas – Mārtiņš Bondars, Ingūna Sudraba...
Ja par šādu premjeru tiek runāts kā par vienu iespējamu, normālu variantu citu, tikpat normālu vidū, tad ir labi un pat apsveicami, jo paplašinās nominantu izvēles bāze. Taču, ja šāds premjerministrs tiek piesaukts eksaltēti, gluži vai kā apriors glābējs, kā tāds, kurš spēs pastarpināt izpildvaru no partiju ietekmes, tad tā ir spekulācija un liekulība. Lai premjerministrs te no tiesas ko tādu iespētu, ir jāmaina visu varas atzaru attiecības un jāpārdala pilnvaras.
Citādi – Latvijas prezidents gan var nominēt bezpartejisku premjeru, bet, caur koalīcijas partiju balsojumu Saeimā izgājis, viņš būs apmēram tikpat bezpartejisks, cik bezpartejisks zīmējās Vladimirs Putins kā Jedinaja Rossija vadzvaigzne vai Krievijas premjers. Premjers un arī prezidents Latvijā ir partiju varā balstītas politiskās sistēmas augļi. Šī sistēma gan akceptēs nežēlīgu iekšēju politisku konkurenci, cīņu par krēsliem, taču neatļausies akceptēt tādu neaprēķināmības iespējamību, kas var apdraudēt sistēmu kopumā. Tādas lietas netiks laistas cauri. Bezpartejiska premjera kandidatūras akceptēšanu šā vai tā noteiks partejiska konjunktūra.
Lai arī Francija ir prezidentāla republika, vai Šarls de Golls 1963. gadā nominēja bezpartejisko Žoržu Pompidū, domādams tikai par dižo Franciju, bet par to ļautiņu ietekmi, kas sēž parlamentā, nemaz? Kas Itālijā bīdīja amatā bezpartejisko Lamberto Dani (1996.), bet Armēnijā bezpartejisko Tigranu Sarkisjanu (1998.)? Bezpartejisku profesionāļu bloks? Un vai Andri Šķēli te savulaik nosauca tikai ar prezidenta svētību?
Premjers Latvijā var būt bezpartejisks. Bet premjers bez partijas te šobrīd ir gandrīz neiespējams. Ja Saeimas koalīcijas partijām būs vajadzīgs bezpartejisks premjerministrs, partijas tādu sev sagādās. Kāpēc par to tagad runā? Pirmkārt, bezpartejisks premjerministrs der tad, ja attiecības koalīcijā ir sagājušas galīgā sviestā, bet atkarība citam no cita liela un trausla. Turklāt visiem gribas saglabāt ietekmi. Tad vajag šķietami neitrālu obščaka turētāju. Otrkārt, bezpartejisks premjers var noderēt tad, ja pilsoņiem no partijām nāk vēmiens. Tad ar bezpartejisku ikonu var ļautiņiem aizmālēt acis. Varbūt ar tādu ikonu premjera krēslā Latvijas varas partiju ceļš uz vēlēšanām būtu gludāks. Jo, treškārt, šāda premjera atbildību, ja kas, var pastarpināt no valdības partiju atbildības. Kādēļ ļaut tautai izpērt sevi, ja nopēršanai var pastumt priekšā bezpartejisku premjeru?
Mazliet citāds ir stāsts par bezpartejiskām (tehniskām) valdībām. Piemēram, tādām, kādu pavasarī dabūja Čehija. Jautājums – vai Latvijai vajag pagaidu valdību? Varbūt vajag. Varbūt to vajag partiju krīzes dēļ. Vai, piemēram, ja Saeimas partijas sadūšojas definēt valdību kā krīzes štābu un atbildīgi komplektēt to nevis no bezatbildīgiem politiķiem, bet no problēmas (krīze) un valsts mērogam atbilstošām personībām (speciālisti, topmenedžeri, analītiķi, augstākie ierēdņi...), tad varbūt šāda valdība izdara ko vairāk nekā partiju kombinēta.
Taču – pirms tādu valdību konstruēt, Saeimas partijām pašām savā starpā jāvienojas par virkni valsts politikas pamatprincipu, kurus tās visas uztur vienoti kā mūris. Un tām jāvienojas šo valdību līdz noteiktam tās darbības laikam likt mierā ar savām korporatīvajām ambīcijām. Faktiski tas būtu nepieciešams arī tad, ja notiktu brīnums un partijas tiešām gribētu bezpartejisku premjerministru ne vien biedra kartes, bet arī rīcības līmenī. Jo, lai šis premjers būtu bezpartejisks (proti – valstisks) pēc būtības, arī valdības ministri tam jāizvēlas bezpartejiski (valstiski). Vai šīs Saeimas partijas ko tādu spēj? Domāju, ka bezpartejisks premjers tām prātā vairāk kā širmis un dekorācija.