Politisko staiguļu valdība?

© F64 Photo Agency

Neuzskatu, ka Valsts prezidenta izvēle – nominēt premjera amatam piecas partijas savulaik izstaigājušo Jāni Bordānu – ir slikts gājiens. Caur to prezidents varētu tikt lielākā skaidrībā par šo Saeimu un tās faktisko, lietderīgo potenciālu. Subjektīvi man nepatīk vienīgi tas, ka Saeima un Ministru kabinets nu top taisīti par tādiem kā eksperimentāliem, izmēģinājuma laukumiem. Jo tieši JKP un KPV LV manā uztverē ir tās 13. Saeimas partijas, kuras visvairāk izceļas vien ar savu partijiskumu, nevis valstiskumu. Bet varbūt no šīs Saeimas neko citu nav vērts ne gribēt, ne cerēt. Tajā tikušie savās atklāsmēs paši atzīst, ka vara ir bezmaz viss, kas tiem nu ir. Valsti es viņos pagaidām neredzu.

Taču pat tad, ja Jānim Bordānam izdosies sastādīt valdību (pirms tam es jūtu traģikomisku tirgu), 13. Saeimas pašportrets taps uzzīmēts krietni precīzāk, nekā to spēja izpildvaras definēšana iepriekšējos sasaukumos. Tieši tāpēc, ka fiziskā manevra iespējas šoreiz ir šaurākas, bet pretendentu principi, uzskati - aptuvenāki un vairāk izplūduši. Pat «principiālais» Bordāns, kurš neielaidīsies ar ZZS, sazin kāpēc ielaižas sarunās ar «zaļo» prezidentu. Bet īpaši šīs valdības tapšanas gaitā tiešām vērts skatīties, kādi ļaudis tiks izvirzīti ārlietu un aizsardzības ministru amatiem. Šā vai tā - ja arī Jānim Bordānam izdosies sastādīt valdību, lielā mērā varēs teikt, ka tā ir politisko staiguļu valdība.

Var, protams, pieņemt, ka Jānis Bordāns ir prezidenta apzināta, tā teikt, pirmā bliņa, kura, vismaz krieviem, parasti sanāk komā (комом). Taču, ja JKP ietilpst arī citās kombinācijās, tātad - ZZS un Saskaņa paliek opozīcijā, manevra iespējas, kā teicu, ir visai ierobežotas. Man ļoti gribētos no mūsu politologiem un filozofiem dabūt zināt, kas tieši, kādas šī laika elektorāta (!) īpatnības raksturo šādu parlamentu.

Te es šajā sakarā aizķēros aiz Aivara (Borovkova) sacītā - «šīs vēlēšanas iezīmīgas ar to, ka sāk mosties revanšisti» (NRA, 7.11.2018.). Proti, cilvēki, kuri jutās nenovērtēti pirmajos neatkarības gados. Turklāt citi ļaudis teic, ka mums nu esot pat «oligarhu» un «dīvāna» revanšisms. Un, patiesi, ja arī revanšisms kaut kādā mērā kļuva par šo vēlēšanu raksturlielumu, tad galvenokārt tas izpaudās pie televizora, uz dīvāna. Tam netika dots politisks saturs.

Turklāt - es piekrītu, piemēram, azerbaidžānim V. Agabaldjanam, ka «revanšisms nav tik lielā mērā politisks, cik psiholoģisks termins». Vēlme tikt vaļā no nepārejošas neapmierinātības sajūtas. Protams, protams, to var skatīt arī plašāk par sava dīvāna apmēru. Piemēram, ES nav lielvalsts un pastāvošais rietumvalstu attiecību līmenis nerunā par labu to vienotībai. Tātad, lai cik sankciju arī netiktu Krievijai piemērots, manā uztverē tas drīzāk veicina nevis kādu Krievijas vainas izjūtu, bet stimulē revanšismu. Turklāt atgādināšu, ka mūsu galvās arvien pastāv ģeopolitiska «putra», kura uztur šo revanšismu bez kādām šajā ziņā īpaši «pareizām» valstīm. Piemēram, ko vērts kaut vai 1947. gada miera līgums, saskaņā ar kuru teju 10% Somijas palika PSRS.

Valsti parocīgāk mīlēt gultā.

Bet, ja runa ir tik vien kā par šo «dīvāna» vai «oligarhu» revanšismu, es piekrītu cilvēkiem, kuri uzskata, ka tie, kuri grib revanšēties šādos līmeņos, ir gatavi nolikt savas smadzenes plauktā un skriet pakaļ pirmajam, kurš gvelž tiem ko patīkamu. Līdzīgi kā JKP un KPV LV. Bet - arī tāpēc es vēlētos dzirdēt precīzu šo Latvijas «revanšistu» zaudējumu un ambīciju definīciju. Paaudzes, profesionālā vai kādā tamlīdzīgā mērogā. Jā, deviņdesmito gadu cinisms, kad veiksmes stāsts ne vienam vien te saistījās ar saukli «izputini savu kaimiņu», gandēja dzīvi daudziem. Bet - no citas puses - vai tad mūsu politiķu uzturētā divkopienu sabiedrība arvien nav šiem politiķiem izdevīgs «dīvāna» vai «oligarhu» revanšisma auglis?

Jo - kam gan, ja ne profesionāļiem, ja ne juristiem, tajā skaitā Jānim Bordānam, pienācās tolaik un pienākas tagad, cita starpā, aptveroši, precīzi un objektīvi definēt «oligarhismu». Bet - par ko 13. Saeimas partiju pozas liecina patlaban? Par to, ka Saeima var kļūt tik vien kā par dažādu «oligarhisko» interešu sadursmes vietu. Un, lūk, te, lai tā nenotiek, es valdības noteikšanā saskatu Valsts prezidenta lielāko atbildību. Ja tā nebūs pietiekama, tad mēs valsti tā arī turpināsim attīstīt tikai televizoros un dīvānos. Tiklab Latvijā kā citur pasaulē. Jo man arvien vairāk sāk šķist, ka savu valsti mums parocīgāk mīlēt gultā. Nevis smagā ikdienas darbā tās dēļ.

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.

Svarīgākais