Tautasdziesmas mēģina man iestāstīt, ka reiz darba tirgū vispieprasītākie bijuši arājiņš un malējiņa. Nevar būt! Jaunākas dziesmas borē, ka pirms kāda laika mums visvajadzīgākie bijuši kalējiņš un vērpējiņa. Ko niekus!
Pavisam nesen dziedāts, ka nekādi nevar iztikt bez strādnieka un kolhoznieces. Smieklīgi! Un tad vēl šie apnicīgie večuki, kuri allaž – vai šis gadsimts, pērnais vai aizpērnais – to tik vien zinājuši, kā aizmālēt mums acis uz gaišo tagadni ar savām sentencēm: "Labs darbs ir laimes tēvs, bet kūtrība ir vella spilvens. Tik tad skrej pa gaisu, kad tev spārni izauguši; krauklis, kam vēl spārnu nebija, gribēja skriet, pakrita un nolauza kaklu. Neatmet nekādu mazu darbu, kamēr nezini, vai pie liela darba vairāk nopelnīsi. Kad gribi uz priekšu tikt, tad neiesāc šo un to, bet paliec pie sava darba. Tādi koki, ko arvien pārstāda uz citu vietu, augļus nenes. Kad tev šeitan ir grūti, citur arī būs grūti. Ķēve neatradīs tādu vietu, kur nebūs jāstrādā, un gove neredzēs tādu saimnieci, kas viņu neslauks..."
Jūs varbūt teiksiet, ka alojos un te viss vēl kā tautasdziesmās. Bet esmu tagadnes cilvēks (Gegenwartsmensch) un skaidri redzu, ka pielāgot tagadnei iepriekšminētos karjeras taisīšanas principus ir bezcerīgi. Un tam, kurš šodien mēģina ar tiem izvilkt, jābūt garā un gribā varen stipram, lai neaplauztu spārnus jau pašā sākumā. No darba varas te sociālā līmenī gandrīz nekas vairs netrīs. "Caur mūžu līksmi iet ikviens, kas darbam draugs./Caur viņu katrs no mums ir audzis, aug un augs. (..) Caur darbu latvieši nu saulē paceļas!" (L. Breikšs). Kāds naivums! Tā tas varbūt bija tajos laikos, kad dzīves vērtība kaut cik līdzinājās darba augļu kopvērtībai. Bet laikos, kad tikai piekto daļu pasaules naudas masas nosedz taustāmi darba augļi, nauda dīda karjeru. Nevis darbs.
Protams, te ir pretruna starp darba dabu un darba motivāciju. Es neteicu, ka latvieši pavisam vairs neprot strādāt. Zinu daudzus, kuri raujas kā velni un dabū savu dzīvi uz priekšu. Diemžēl tikai par mazākumu no tiem varu sacīt, ka viņi taisījuši arī labu karjeru. Te ir tā pretruna, kad strādāšana paceļ saulē varbūt katru par sevi, bet ne kopumu, valsti. Pēc augstskolas īrēju istabu Rītupes ielā pie kundzes, kuras tēvs bija bijis Kuzņecova fabrikas strādnieks. Labs strādnieks, kuram pēc pieciem vai sešiem darba gadiem tā māja Rītupes ielā bijusi gatava. Tikai no darba augļiem! Un viņa meita ne tuvu nebija lielībniece, bet arhīviste, kura zināja latīņu, grieķu un vēl kādas valodas. Lūk, tā man šķiet laba karjera strādnieka cilvēkam. Kad redzi, ka tavs darbs nes labumu ne tikai vēderam un ka tavs bērns tiek gara augstumos tālāk par tevi.
Te runāju tikai par vienkāršu ļaužu karjeru. Nevis par vietu sociālajā, darba piramīdā. Bet, ja man kādā pilsētā tagad parādīs kādu Rītupes ielu un teiks: tā nav muitnieku iela, tā nav kungu iela, tā nav spekulantu iela, tās te ir mājas, ko cēluši vienkārši strādnieku cilvēki par sava darba augļiem, – tad tūdaļ ņemšu iepriekš teikto atpakaļ.
Pagaidām domāju, ka darba piramīdas pamatne Latvijā nu ir krietni, varbūt neatgriezeniski sačakarēta. Protams, skolas gados mūsu vēlmju piramīda bija un varbūt vēl tagad ir teju vai apgriezta iepretī reālā pieprasījuma un iespēju piramīdai. Bet, ja arī visas, kas gribēja, netika aktrises, tad tomēr netika arī tik klaji publiski izrādīts, ka darba piramīdas pamatā dubļi vien. Arājiņš un malējiņa arī oficiālās goda izrādīšanās kotējās kaut cik augstāk par prostitūtām un zagļiem.
Diemžēl man šķiet, ka pēdējos divdesmit gados vienkāršu ļaužu pamatmasa te nav varējusi taisīt labu karjeru. To sociālā līmenī nav varējuši taisīt arī skolotāji, ārsti... Kas tā par skolotāja karjeru, ja tam eksistences apsvērumu dēļ jāraujas divās trijās slodzēs, ja jādomā ne par darbu, bet par pelnīšanu? Kas tā par ārsta karjeru, ja tas nevis papildinās un praktizē, bet tikai truli rukā? Kas tā vispār par karjeru, ja tā nav motivēta ar darbu? Kāda jēga darbam, ja pat jaunieši saprot, ka (DU 2004. gada pētījums) karjeras nodrošināšanas apsvērumos darbam (prasmei, izglītībai) vietējā darba tirgū sekundāra nozīme? Kāda lielam ļaužu daudzumam var būt karjeras kvalitāte, ja dati par piestrādātāju, piehalturētāju apjomu, iekšējo migrāciju darba tirgū, IKP atgriezeniskumu dzīves kvalitātē... rāda, ka pamatmasai karjeras izredzes te aprobežojušās ar nerimtu žurku skrējienu. Nopelni, nomaksā, kas nopelnīts, elementāros maksājumos un pārtikā, nopelni, nomaksā... Šādu karjeras galīgumu veicinājusi nodarbinātības politika. Valsts politikas līmenī to nav interesējis ražīgums, produktīva darba motivēšana, tā joprojām nezina, kādu darbu valstij vajag, kādu ne, tā joprojām nezina, ko darīs ar krīzes bezdarbniekiem, lai to pamatmasa perspektīvā taptu darba tirgū pieprasīta un efektīva. Tas viss arī noved pie tā, ka pārlieku lielas ļaužu masas karjera krīzes laikā top nevis nobremzēta, nevis pārinstrumentēta, bet pilnīgi degradēta.