Šo tekstu iedvesmoja ziņa, ka LTV rīkos priekšvēlēšanu debašu ciklu un sociālo kampaņu Izvēlies nākotni!. Turpmāk sacītais attiecas tiklab uz LTV kā uz mani. Bet, tā kā LTV ir sabiedriskais medijs, par mani tagad aizmirsīsim. LTV piedāvātais debašu formāts, pirmkārt, liecina, ka LTV dod priekšroku rutīnai.
Būs apmēram tāpat kā iepriekšējās reizēs – žurnālisti vaicās un koordinēs, partijas eksponēsies... Tas, otrkārt, vedina jautāt – kas ir sabiedriskie mediji vēlēšanu kampaņas laikā? Partiju propagandas institūts vai institūts, kurš publiski un kvalificēti samēro partiju piedāvājumu ar to politiku, kādu sabiedrība vēlas no Saeimas pieredzēt? Teikts, ka pēc katrām debatēm (reģionālām vai tematiskām) Latvijas fakti skaidros "uzvarētāju". Kur un samērā ar ko – uzvarētāju? Kas tiks noskaidrots – labākais pļāpātājs vai tas, kurš savā reģionā vai noteiktā nozarē darāmā raksturojumā būs vispilnīgāk, kvalificētāk un godīgāk šo darāmo atklājis?
Treškārt, varētu likties mierā, un lai ir, kā ir. Bet ne jau es, paši politiķi saka – nav nekādi rutīnas laiki. Laiki esot kritiski, esot morāli ētiskais strupceļš un kas tik vēl ne. Ja tā, tad kāpēc piedāvāt partijām debašu formātu, kurā tās var muldēt un peldēt? Uz kādu jautājumu cilvēki tagad grib dabūt atbildes vairāk? Uz jautājumu: "Ko tad nu partijas mums šoreiz piedāvā?" Vai uz jautājumu: "Kad un kā tiksim no šitās jezgas laukā? Par ko balsot, lai tiktu laukā? Kurš spēj pierādīt, ka sakārtos valsti un patiesi cienīs tautas centienus?" Ko atklāt apņemas LTV – partiju mantras vai to reālo potenciālu? Ja ir sabiedrisks medijs.
Lai sauktu Izvēlies nākotni!, ir jāpiedāvā, no kā izvēlēties. Vai LTV, lasot partiju priekšvēlēšanu tekstus, pati sev var definēt šīs iespējamās izvēles? Ne jau izejot no partiju savstarpējās konkurences noteiktās frazeoloģijas, bet kā atbildīgs, kvalificēts valstsvīrs? Četri gadi – tas ir vidējs politikas plānošanas termiņš. Tātad šī nākotne ir izsakāma konkrētos parametros. Tātad ir iespējams, ka ikviena partija, atbilstoši debašu tēmai, ierodas LTV ar skaidru, konkrētās finansēs, to avotos, citos resursos pamatotu nākotni. Ja tā notiek, cepuri nost! Bet fragmentāri pamuldēt par šīm lietām spēj žurnālisti paši savā starpā. Nav ko cienījamos potenciālos politiķus, kuriem nav nākotnes, traucēt. Samērā ar vārdiem "ilgtermiņa plānošanas dokuments" es stratēģiju Latvija 2030 vērtēju pamatā kā atskaiti par nelietderīgu naudas tērēšanu. Un tomēr – tajā ir šā vai tā sistematizēta vēlamība. Saeima to ir akceptējusi kā nākotnes metu. Varas partijas to ir lasījušas. Tad jājautā, kāpēc savos priekšvēlēšanu papīros tās neturas vismaz pie šīs sistematizācijas? Acīmredzot tāpēc, ka priekšvēlēšanu kampaņa tām nesaistās ne ar ko profesionālu, bet tikai ar tautas smadzeņu skalošanu.
Lai LTV debates neizvērstos hameleonu rotaļās, es aicinātu tās līdzvadīt attiecīgās jomas profesionāļus. Ar tiesībām jautāt un vērtēt. Zemnieku, skolotāju, uzņēmēju, ārstu, ekonomistu, juristu... Es aicinātu ne tik daudz profesionālo organizāciju runasvīrus, cik izcilākās (!), savās jomās atzītākās profesionālās, bezpartijiskās, neformālās autoritātes, kuras šajā gadījumā spētu likt lietā ne tikai galvas, bet arī mēles. Lai politikas nominanti atbild izcilākajām autoritātēm valstī. Varbūt dažam kļūs kauns par savā 4000 zīmju turziņā sabērto tukšumu.
Un vēl – vai sabiedriskais medijs var ignorēt lietas, kurām pievērš uzmanību mazāk nekā 2% sabiedrības? Ja citādi nevar, kāpēc politikā var? Vai pērkamība (nu labi – atpazīstamības līmenis) politikā vienlīdz ir arī kvalitātes kritērijs? Vai partiju reitinga līderu teksti un vēlmes ir labāki par reitinga autsaideru tekstiem? Vai tas, ka reitinga līderu sarakstos vairāk politiskās nomenklatūras, ir šobrīd liecība lielākai šo partiju valstsspējai? Ko aicina un kā par politiku spriež komercmediji, tā ir viņu darīšana. Bet, ja esošās politikas maiņa ir teju vispāratzīta nepieciešamība, tad sabiedriskam medijam, manuprāt, ir aplam kaut mazākajā mērā taisīt popularitāti par izvēles kritēriju. Jo kvalitatīvā aspektā šis medijs tad piespēlē uzticību zaudējušajiem.
"Politika nav cirks, kur var žonglēt ar vēlētāju pacietību," saka demokrāti.lv. Arī publiskās kandidātu debates es iedomājos nevis kā politkorektu izrādi vai konkursu, kur redzami visdažādākie numuri un eksemplāri, bet kā iespējami nesaudzīgu publisku filtru.