Bijušo studentu nav
Atvainojos, bet atļaušos būt te mazliet personisks un sentimentāls. Šovakar pavadīšu savu sievu uz pasākumu, kura vēsturiskā cilme man bijusi ļoti nozīmīga. Mēs apmeklēsim korporācijas Fraternitas Arctica (FA, Ziemeļu brālība) saietu. Tā tagad ir vienīgā krievu studentu korporācija pasaulē, kas dibināta 1880. gadā pie Rīgas Politehnikuma (darbība atjaunota 1990. gada maijā). Bet – ir ticis teikts: «Bijušo studentu nav!» Korporācijā ir tikai puikas. Tajā ir dažādu tautību cilvēki (ne tikai krievi), kuriem tuva krievu kultūra, bet kuri visā FA pastāvēšanas gaitā tiekušies to samērot ar pasaules kultūru. FA filistri, burši bijuši krievi, latvieši, poļi... Tostarp slaveni literāti (Mihails Prišvins u.c.), aristokrāti... FA ir apolitiska organizācija, kuras principi paredz, ka Fraternitas Arctica tur cieņā Latvijas vēsturi un kultūru, uztur attiecības atsevišķu tautību saprašanās un savstarpējas cieņas garā.
Bet mana sieva ir kristīta vecticībniece. Pēc pārliecības - latviešu nacionāliste. Viņas tēvu, kardiologu Ivanu Rošonoku, vecticībnieku, krievu monarhistu, kurš nekad, nekādos apstākļos neatteicās no saviem uzskatiem (viņš bija arī pasniedzējs padomju varas nīstajā vingrošanas biedrībā Sokol), aizsūtīja uz Sibīriju jau 1941. gadā. Manu sievasmāti it kā par atentāta rīkošanu pret Vili Lāci izsūtīja uz Taišetlagu 1949. Tur viņi saskatījās. Korporācija tolaik sevi uzturēja dažās ārzemēs (Anglija, ASV), bet sievastēvs, kopš pārradās pēc teju 20 gadu atsēdēšanas lēģeros, to uzturēja šeit, Latvijā. Arī tāpēc es zināmā mērā nesaprotu, kāpēc, kādu savtīgu vai zaglīgu apsvērumu dēļ, valsts nav vīžojusi atdot korporācijai tās namu Mazajā Smilšu ielā astoņi.
Varu teikt, ka manas sievas tēvs bija mans dzīves skolotājs. Guru. Atšķirībā no daudziem pašreizējiem čīkstuļiem viņš bija ārsts no Dieva. Viņš nekurnēja, ja pienākumu vajadzēja veikt jebkurā nakts stundā, un nejautāja, cik viņam no tā atlēks. Atceros, kā, labi saģērbušies, braucām viņa pavecajā zapiņā uz kaut kādiem augstiem godiem. Te viņš ieraudzīja ceļa malā kādu galīgi nošņurkušu, netīru tipu, kuram bija uznākušas mokas. Viņš tūdaļ apturēja mašīnu, gāja pie tā cilvēka un ņēmās ar viņu. Laikam to tipu galu galā savāca «ātrie». Taču daktera uzvalks pēc tam vairs ne tuvu nelikās tik glauns.
Bet - Fraternitas Arctica korporantu saieti sievastēva dzīvoklī notika regulāri. Pateicoties viņam, pateicoties Aleksandram Putniņam, Eiženam Upmanim, Vladimiram Šervinskim un vēl dažiem, man tajos un šajos laikos nevajadzēja un nevajag liekuļot, sakot - ak, mēs taču neko nezinājām par Latvijas vēsturi! Es to jau tad zināju gan kopumā, gan redzēju konkrētu cilvēku likteņos. Es tur, viņu kompānijā, palaikam biju tāds kā fuksis. Tāpēc tagad man vienmēr ir līdzi spičkas un korķu viļķis. Izcils viņu kompānijā bija žīds Kadišs Golbergs, kurš nebija FA korporants. Analītisks prāts, profesionāls, patiess režīma vērtējums, gaišredzīga turpmākā vīzija... Bet, piemēram, Eižens Upmanis, teicis, ka iestāšanās Fraternitas Arctica bija viens no emocionālākajiem viņa dzīves brīžiem, vēlāk uzsvēra: «Es dzīvoju šodien un šeit, jo uzskatu, ka manas un manas paaudzes dzīves lielākā dāvana bija trešā Atmoda, piedalīšanās Tautas frontē, Latvijas atjaunošana. Dziļākā būtībā patriotisms ir ģimenes saknes. Tā ir mīlestība uz savām saknēm un vietu, no kuras esi radies.» Faktiski tas bija visu to Fraternitas Arctica cilvēku, kurus man laimējās sastapt, dzīves princips. Kredo arī attieksmē pret Latviju. Stukaču starp viņiem nebija.
No viņiem visiem es saņēmu pretī pamatīgu dzīves skolu. Tieši viņu padoms lielā mērā iespaidoja manu dzīves ceļu. Pēc augstskolas mani sauca uz Krieviju labu labos darbos. Bija saiets, šie cilvēki teica - labāk nē! Bet, kad mani no mana zinātniskā institūta pasūtīja vienu māju tālāk un es tiku aicināts būt komjaunietis, viņu padoms bija - savējos tur vajag, bet mēs tevi uzraudzīsim! Es to nenožēloju. Šie cilvēki tagad ir aizsaulē, bet līdz pat perestroikas sākumiem un arī pēc tam es ķēros elkonī, piemēram, Eiženam un vaicāju padomu - kā, rakstot par konkrētām tā laika aktualitātēm, nesameloties (sevišķi vērtējot deviņdesmito gadu situāciju, jo vairāk tāpēc, ka tad varu bija ņēmuši vairāki mani Tautas frontes kolēģi). Mūžīga piemiņa viņiem, un paldies Dievam, ka patlaban korporācija manā uztverē turpina savu gaitu godam.