Balsotājs var būt katrs muļķis. Taču – katrs muļķis nevar būt pilsonis. Ja kādam pilsonim labpatīk būt tikai balsotājam, tādu nenodarbinās, piemēram, paradokss – kā tas var būt, ka uzticība 9. Saeimai ir viszemākā atjaunotās Latvijas laikā, bet uzticība 9. Saeimas partijām pirms 10. Saeimas vēlēšanām – visaugstākā starp pretendentiem.
Tādam nebūs ne silts, ne auksts no tā, ka viņa mīļoto partiju saprašanos pēc vēlēšanām grasās diriģēt ASV vēstniecība, ka faktisko politikas regulēšanu var pārņemt SVF u.tml., ka varas suverēns, izpildījis savu pilsoņa pienākumu vēlēšanās, var tapt pasūtīts pie ratiem.
Tāds pilsonis, kurš grib būt tikai balsotājs, domās tikai to kalkulāciju un priekšstatu ietvaros, kādus tam piedāvās partijas un sabiedriskie mediji. Taču – pilsoņu attiecības ar varu nenosaka vis partiju solītās grabažas, bet tāda lieta kā sociālais līgums. Tā ietvarus un varas partiju atbildības līmeni nosaka Satversme. Kura no varas partijām, pirms atkal pretendēt uz varu, ir atskaitījusies sabiedrībai par to, kāpēc nav pienācīgi pildījusi sociālo līgumu un piedāvājusi skaidru valsts stāvokļa cēlonības analīzi? Manuprāt, nav tādu. Baznīcā pastāv grēksūdze. Pilsonis varētu jautāt: "Pirms es izvēlos, par kuru no jums balsot, kur ir jūsu grēksūdze?" Pilsonis, pirms balsot, varētu gribēt arī skaidrību par nākotni. Partijas tostarp piedāvā tikai savus (!) izdzīvošanas minimumus, iepretī valsts situācijai – nožēlojamu lāpīšanos. Acīmredzot gaisotni šajās partijās nosaka gļēvuļi un viduvējības. Jo tās pamatā apraksta savu piedāvājumu ne jau izejot no tā, kas valstij vajadzīgs, bet no tā, kas balsotājam garšos, kas ne. Bet, manuprāt, lai vestu valsti uz labu, nepieciešams paradigmatisks redzējums. Proti – vai nu revolucionāras (režīma maiņa), vai evolucionāras principiālas pārmaiņas politikas, varas kvalitātē un raksturā.
Ja kandidātu piedāvājums neaptver valsts stāvokli, tad partijas nepelnīti ubago pretimnākšanu no pilsoņa, kuru nevīžo savos apsvērumos cienīt.
Turklāt tās vēl taisa pilsoni par vainīgo, ja tas šo pretimnākšanu neizrādīs. Ne saturs, bet dažādi ar to nesaistīti mīti un spekulācijas līdz šim barojuši partijas ar varu. Nu atkal es tieku saukts balsot ne tuvu ne partiju saturīguma, bet gan iedomātu risku dēļ, kas augšot augumā, ja es par kādu no tām nenobalsošu. Manuprāt, es tieku aicināts kārtējo reizi akceptēt partiju izlaidību. Es neceru, ka šīs vēlēšanas dos kādu jūtamu pozitīvu pavērsienu Latvijas parlamentārismā, taču šīs vēlēšanas ir iespēja pārtraukt partiju un arī balsotāju izlaidību. Pārtraukt vienu vēlmi barot sabiedrību ar sliktu varu un otru gatavību no tās pārtikt atkal un atkal. Tas, nevis pilsoņa izšķiršanās, ko darīt vēlēšanu dienā, manuprāt, raksturo malā stāvēšanu, ļaušanos idiotismam un stājas trūkumu starp balsotājiem.
Viens no mītiem – nebalsojiet par sīkpartijām. Kādas vēl citas partijas ir Latvijā? Vai te ir kāda masu partija, vai te kādai ir iespaidīga sociālā bāze, vai te kāda ir valsts praksē rezultatīvi apliecinājusi savu ideju auglību? Vai varas partijas kampaņā demonstrē lielāku konkurētspēju nekā pie varas nebijušās? Vara – tas te ir vienīgais partiju, atvainojos, politisko interešu grupu, lieluma kritērijs. Nu tad varbūt pienācis laiks pārspēlēt šo lielumu no vienām sīkpartijām pie citām?
Tradicionāls mīts – nebalsodams nobalsosi par ienaidnieku, par vislielāko ļaunumu. Starp 13 pretendentiem man nav ne draugu, ne ienaidnieku, ne simpātiju. Un, ja ar būtu, pilsoņu aktivitātei, lai kādi būtu vēlēšanu nosacījumi, jāizriet no varas pretendentu reālas atdeves pilsoņiem vai vismaz spējas šo atdevi definēt politikas līmenī. Visi citi argumenti ir vai nu sekundāri, vai atspoguļo potenciālo varas partiju bailes no tā, ka tautas pārstāvības mandāts tām var tikt dots tikai juridiski, formāli. Tad nu tās cenšas, lai varētu vēstīt, ka nobalsojis ne tikai viņu pašķidrais elektorāts, bet "plašas tautas masas".
Neskumsti, pilsoni! Ja tu esi pilsonis, nevis vien balsotājs, tad gan jau esi nopietni apsvēris savu rīcību vēlēšanu dienā un jebkura (!) tava izvēle būs tikpat respektējama, demokrātiska un aktīva (!) kā ikviena cita pilsoņa izvēle. Tev jāiet balsot, ja tu skaidri redzi, kas tevi tiešām pārstāvēs pie varas. Bet tev nav jāiet balsot par spīti riebumam, ko izjūti pret pretendentiem. Taču tev noteikti jāiet balsot, ja tu esi saskatījis kādā partijā to, ko neredz citi – produktīvu valsts nākotni. Bet tev nav jāiet balsot, ja, vērtējot partijas, esi tāpat kā Šekspīrs nonācis pie slēdziena, ka starp sapuvušiem āboliem nav izvēles. Taču tev noteikti jāiet balsot, ja tu uzskati, ka pretendenti uz varu vēl kaut cik spēs saistīt varu ar valsti, ka tie beigs tērēt valsti varas kā pašmērķa dēļ.
Mums ir dažādi priekšstati par to, ar kādu savu attieksmi varam sekmēt labāku politiku. Es pieņemtu, ka vēlēšanas ir kompromiss, kad individuālais atkrīt kolektīvā priekšā, divos gadījumos: ja pretendentiem būtu valstsvīru, nevis politisko spekulantu piedāvājums valsts ikdienai; ja vajadzētu izvēlēties nākotnes paradigmu, proti – lemt kategorijās: tumsonību vai apgaismību, brīvību vai pakļautību, nabadzību vai izraušanos no tās. Ielaisties kompromisos ar aptuvenām spekulācijām neredzu jēgas. Turklāt piekrītu Džefersonam: "Ievēlēt sev varu ir tiesīga tikai tā tauta, kura pastāvīgi ir lietas kursā par notiekošo." Tātad – pilsoņu, nevis balsotāju kopums. Jo ne vara ir mūsu – pilsoņu kopuma – kritērijs, bet mēs esam tās kritērijs. Mums jāizsniedz varai produktīvas rīcības mandāts, nevis indulgences un avansi varas kroplības turpināšanai. Jo mēs – pilsoņu kopums –, nevis Saeima vai valdība esam šīs valsts priekšnieki. Mēs vēlam tautas kalpus.