Iespējams, Latvijā zārcinieki un apbedīšanas meistari vienmēr bijuši mediķu sociālie partneri. Tomēr savāds vēsums nāk uz kājām, redzot nepārprotamu sēru namu lobija klātbūtni veselības budžeta konsolidācijā.
Man šajā sakarā ir tēze un antitēze. Tēze – šie 12,34 samazinājuma miljoni veselības budžetā nav nekāda ekonomija. Proti – ja jau Latvijas speciālistu kopums, PVO, PB, vairāki desmiti tūkstošu aktīvo valsts iedzīvotāju uzskata, ka veselības aizsardzībā sasniegta finansēšanas minimuma kritiskā robeža, tad to vajadzēja ņemt vērā un nolikt konsolidācijas lineālu malā. Citādi konsolidētāji top par cilvēkiem, kuri iedomājas ekonomēt siltumu, aiztaisot vēl tvanošai krāsnij šīberi.
Piemēram, Latvijā ir divas lietas, kuras vara neuzskata par ekonomijas vai budžeta iespēju vairošanas avotiem. Pirmā ir ēnu ekonomika. Ja jau tās īpatsvars ir 30–40%, tad arī pienesumam konsolidācijā vajadzētu būt proporcionālam (vismaz 90 miljoniem). Bet valdība paredz no tās gūt vien 15 miljonus latu. Igauņi – 200. Otrs – Latvijā ekonomiskie saistībā ar slimībām ir rēķināti naudas ekvivalentā - ap 12 miljoniem latu. Ar to gribu teikt, ka ekonomija, kad nozare jau ir zem kritiskās finansējuma robežas, var vairot tikai zaudējumus. Bet vēl vairāk gribu sacīt, ka tautas veselības stāvoklis ne varai, ne arī veselības aizsardzības nozarei nešķiet tautsaimnieciska kategorija.
Tāpēc man ir arī antitēze. Šīs veselības budžeta konsolidācijas sakarā man žēl tikai pacientu. Un vēl kaut cik – praktizējošo ārstu. Ministrijas, nozares administratoru, slimnīcu... man nav diez ko žēl. Lai iejustos viņu ar konsolidāciju saistītās sajūtās, man gribētos rast skaidrību sekojošajā.
Pirmkārt, par to, ka Eiropas ombuds pieņēmis izskatīšanai un izmeklēšanai 54 000 Latvijas iedzīvotāju sūdzību par veselības aprūpes stāvokli valstī, galvenokārt būtu jāsatraucas pašai veselības aprūpes sistēmai. Iespējams, ka valdības politika ir galvenais, kuru vainot esošajā situācijā. Taču mēs esam brīvā valstī, un ārsti allaž turēti par katras sabiedrības intelektuālo, pilsonisko avangardu. Nu, lūk, pirms vēl Eiropas ombuds ko izmeklē, gribētos redzēt, vai šīs jomas profesionāļu kopums ir spējīgs sniegt paškritisku sistēmas vērtējumu.
Jo, otrkārt, nav lāgā saprotama jēru klusēšana šajā sistēmā. Prezidents nesen izteicās, ka veselības aizsardzībai vajadzīga reforma pēc būtības, nevis kārtējās slēgšanas, samazinājumi, atsacīšanās no hospitalizācijas... Gribas jautāt – kas tās par spēlītēm? Jo kaut ko tamlīdzīgu no gada gadā nācies lasīt kopš 1991. gada. Arī tad, kad Valdis Zatlers bija ievērojams šīs jomas administrators. Bet, ja divdesmit gadus no vietas nākas lasīt par veselības jomas permanento reformstāvokli, par to, ka reformas turpinās, pēc tam par to, ka atkal vajadzīgas reformas... – tad gribot negribot zūd katra ticība tam, ka nozarē ieguldītie līdzekļi tikuši izlietoti efektīvi. Tad jādomā, ka nerimtā dziesma par finanšu badu tikusi dziedāta nevis tādēļ, lai nodrošinātu pienācīgu ārstēšanu, bet lai pumpētu naudu ar šīm lietām nesaistītiem nolūkiem. Kur garantijas, ka šoreiz viss ir citādi? Būtu nepieciešams profesionāls nozarē ieguldīto līdzekļu atdeves novērtējums. Bet, ja 12 miljonu ekonomiju cerēts panākt, trešo daļu ņemot no medikamentiem, trešo no ārstēšanas, trešo – no medicīnas iestādēm, tad pirmajos divos gadījumos tā nav ekonomija, bet mehāniska tēriņu pārdale starp valsti un pacientu. Tātad nozare vēl vairāk attālināsies no pacienta, vienlaikus vēl vairāk to materiāli noslogojot. Bet šis pacients, treškārt, te jau tā maksā pats vairāk nekā visi citi pacienti Eiropā. Vai kāds viņam ir atskaitījies par viņa, pacienta, maksājumu efektivitāti? Ko īsti pacients apmaksājis pēc būtības – sliktu nozares statistiku?
Ceturtkārt, meli (Vienotība pirms vēlēšanām solīja pielikt veselībai pusprocentu no IKP) un kārtējais mehāniskais, lineārais valdības cinisms tomēr nez vai padara pašu nozari svētāku, nekā tā ir. Piemēram, nez vai tikai valdības dēļ te trīsreiz vairāk cilvēku nekā citur Eiropā netiek pie ārsta, kad tiem vajag. Tas tā droši vien ir gan politikas, gan zemās profesionālās kultūras, gan samākslotas organizētības dēļ. Piemēram, noturīgās rindas veselības aprūpē es uzskatu par šādas organizētības fenomenu. Te pamatā ticis organizēts nevis darbs, bet pakalpojumu deficīts. Tātad labvēlīga situācija līdzekļu pumpēšanai. Vārdu sakot, gribētos dzirdēt ne tikai tērgas par konsolidācijas summu, bet vēl vismaz tik daudz kā skaidri aprēķinātus medicīniskos un sociālos riskus, ko šāda konsolidācija radīs.