Latvijas valstij saskaņā ar še noteikto kārtību steidzami jāizsludina starptautiskā meklēšanā Dagens Nyheter. Par trešdienas publikāciju, kurā prognozēts Baltijas valstu bankrots un lata devalvācija.
Cik zviedriem taisnības, cik ne, to, cerams, mums paskaidros šajās lietās gudrāki kolēģi, speciālisti, Latvijas Bankas un valdības amatpersonas. Ja vien neklausīs oficiālam norādījumam, ka tiem visiem, padzirdējušiem šādas runas, jāizliekas par strausiem.
Sevišķi varētu cerēt uz Latvijas valdības un Latvijas Bankas spēju raksturot Latvijas situāciju un pozicionēt valsts turpmāko darbību, rēķinoties ar kontekstu, kad "pasaules finanšu centri paši ir kļuvuši neuzticami. Ir atsegusies pasaules lielākās ekonomikas patiesā bezatbildības seja. Maldinoši banku gada pārskati, mākslīgi sagudroti finanšu instrumenti, miljardu manipulācijas ar ieguldītāju naudu, zaudēta noguldītāju uzticība un absolūti neefektīva kontrole no valsts puses" (A. Šķēle). Ja šie abi turētos savu valstisko uzdevumu augstumos un tiešām nebūtu pārlieku koncentrējušies uz publiskajām attiecībām, ja tie paši palaikam neuzstātos kā histēriķi, kas fragmentāri grābstās pa kaktiem, lai tik nevajadzētu ķerties pie kompleksa iespējamo risku novērtējuma, tad sabiedrība pret tenkām un provokācijām te izturētos tikpat mierīgi, kā tā izturas Skandināvijā. Tad Dzintaram Ābiķim vai vēl kādam deputātam nenāktos lēkt no biksēm laukā, aizstāvot valsts stabilitāti.
Ja amatpersonas pašas sev nebūtu izrakstījušas klusēšanas indulgenci, tad mēs jau trešdien būtu saņēmuši argumentētu oficiālu, turklāt kvalificētu, nevis ideoloģisku pamatojumu – ko vērta minētā publikācija. Vai ir iespējama situācija, kad tajā teiktais īstenojas, un kā šajā gadījumā rīkosies valsts. Manuprāt, krīzes situācijā panākt, lai sabiedriskajā telpā dominē kvalificēts, uzticams, uz rīcību vērsts un cilvēku apjēgts oficiāls viedoklis (nevis amatpersonu PR), ir daudz labāk, nekā ieviest šo viedokli ar cenzūras palīdzību. Uzskatu, ka, neraugoties uz lērumu runātāju par to, kas notiek Latvijā, sabiedrība to arvien nezina. Un galvenais neziņas, tātad satraukuma izplatītājs pagaidām ir valsts vara. Jo, ja salikt kopā to, kas rakstīts par mūsu ekonomikas, kapitāla integrācijas pakāpi, to, kā visdažādāko valstu amatpersonas un speciālisti raksturo esošā stāvokļa apjomu, dziļumu un iespējamās metastāzes, tad liekas, ka mūsu galvenā rūpe arvien ir pārlieku augstu sasolītās algas valsts sektoram. Acīmredzot taisnība Kisindžeram, kad tas ne bez ironijas un, manuprāt, arī sarkasma jautāja – kā gan iespējams saistīt globālās ekonomikas raksturu ar vietējo elišu raksturu? Manuprāt, savos publiskajos nule integrētās telpas stāvokļa skaidrojumos Latvijas vara ar savu izteikti sevī vērsto skatienu uzstājas nevis kā viens no šīs situācijas spēlētājiem, bet kā tās fatāli padevīgs kalps. Un to, ko nevēlas redzēt pati, liedz redzēt un apspriest arī citiem. Draudot ar pieciem gadiem cietumā.
Tostarp cenzūras vietā sabiedrība jānodrošina ar kvalificētu, tai saprotamā veidā pasniegtu informāciju. Ir jāatceļ aizliegumi, lai cilvēki savas bažas neturētu zem deķa, bet izteiktu skaļi, un lai vara spētu uz šīm bažām kompetenti atbildēt. Tādā gadījumā histērija vai nu neradīsies, vai arī būs salīdzinoši viegli regulējama. Ja uz varas teikto varēs paļauties, cilvēki tīšus provokatorus uzrādīs vai iznīdēs paši. Runa ir par konkrēto situāciju, tās apjomu. Ja runa būtu, piemēram, tikai par valsts valūtas iekšējo faktoru noteiktu stabilitāti, iespējams, aizliegums to apšaubīt būtu vietā. Tāpat pieļauju, ka notiek pārmērīga virtuāla situācijas histerizācija mediju un visādu starptautisku krīzes menedžeru mutēs. Bet arī priekš tā, lai virtuālos priekšstatus vērstu reālus, mums ir valdība un Latvijas Banka. Ja tas nenotiek un ja turklāt vietējā vara sevi vispārējā krīzē pozicionē kā smilšu grauds okeānā, tad šādi aizliegumi ir tas pats, kas mēģinājums aizbāzt Titānika caurumus ar pirkstu. Tad vienīgais šādas cenzūras iemesls ir – varas nekompetence vai nevarēšana tikt galā ar situāciju. Ja tomēr vara kaut ko vēl spēj un ja tā vēlas kaut kādu saprātīgu sabiedrības atbalstu, tad, pirmkārt, sabiedrība jānodrošina ar uzticamu, situāciju raksturojošu informāciju. Otrkārt, sabiedrībai jāļauj par to publiski un, vēlams, neatkarīgu speciālistu klātbūtnē spriest. Nevis netieši jāveicina panika zem deķiem un virtuvēs.