Vājas cerības, ka partiju un to formālo vai neformālo līderu vēstījumi kļūs jo tuvāk Saeimas vēlēšanām, jo kvalitatīvāki. Protams, tie kļūs krāšņāki, efektīgāki, optimistiskāki, literārāki, pievilcīgāki...
Tikai ne kvalitatīvāki. Partiju kvalitatīvais potenciāls, manuprāt, vislabāk atklājas tieši tagad. Protams, pār kādu no partijām var nākt apskaidrība un tā neilgi pirms vēlēšanām var izcelties ar saprātīgiem tautsaimnieciskiem vēstījumiem. Taču, jo tuvāk vēlēšanām šādi vēstījumi nāks klajā, jo skaidrāk būs redzams, ka šīm partijām valsts ir pie vienas vietas, tām rūp tikai pašu stāvoklis varā.
Katrs tad varēs jautāt: ko tad jūs līdz šim turējāt sveci zem pūra? Kur jūs bijāt tad, kad, valstij esot bedres dibenā, jūsu atklāsmes un jūsu darbība valdībā vai ārpus tās bija visvairāk vajadzīga? Tātad – jūs, būdami vien nožēlojami spekulanti, savas tautsaimnieciskās idejas turējāt tikai par preci un tagad laižat tirgū nevis kā līdzekli tautas stāvokļa uzlabošanai, bet tikai kā instrumentu tikšanai pie varas.
Lai gan – arī šobrīd politikas tirgū galvenais hits ir partiju pašlabums. Lai gan, piemēram, neraugoties uz paša partijas (TP) regulāro lēkāšanu pa valdības laivu no viena borta uz otru, Andris Šķēle (pa pieskari – arī Ainārs Šlesers) pēkšņi sācis šo valdību fetišizēt. "Kamēr nav panākta jauna vienošanās ar SVF, kamēr nav apstiprināts budžets, kamēr nav atbildes uz nozīmīgiem jautājumiem par Eiropas fondiem un par finanšu sektora stabilitāti, ieviest politisko nestabilitāti, gāžot valdību – tas būtu nekrietni pret valsti. To šobrīd nedrīkst!" (A. Šķēle, NRA, 29. 09. 2009.) Ļoti jauki.
Tikai, projicēts pašas valdības rīcībā, Šķēles teiktais man šķiet tulkojams šādi – būtu nekrietni pret valsti gāzt valdību, kuras darbība pret valsti ir nekrietna. Pirmkārt, kā vērtēt valdību, kura, apsverot nākamā gada budžeta ekonomiju, tā pieņemšanas priekšvakarā pieļauj šīs ekonomijas svārstības teju par 100% ( te 275, te – uzreiz – 500 miljoni latu). Par kādu dialoga kvalitāti ar SVF, par kādu valsts, valdības spēju pienācīgi sagatavot savu viedokli par valsti, pamatot to un pastāvēt uz to, tas liecina? Otrkārt, par kādu valdības kvalitāti liecina tas, ka Dombrovska valdība, jau vismaz divas reizes pastāvējusi uz mehānisku, lineāru, represīvu ekonomijas nodrošinājumu, tomēr grasās tāpat – mehāniski un lineāri – rīkoties saistībā ar nākamā gada budžetu? No iepriekšējā izriet trešais – ko vērta valdība, kura nemitas uzdot par strukturālām reformām mehāniskas pārbīdes un redukcijas, vienlaikus nespēdama saņemt drosmi un nosaukt, kāds ekonomisks efekts jādod šīm manipulācijām? Tostarp visi sabiedrībām vai nozarēm svarīgi starptautiski dokumenti, starptautisku organizāciju pozīcija noraida to, ka par strukturālām reformām saucams kas tāds, kas mazina medicīnas, izglītības, kultūras... pieejamību, kas palielina sociālo stratifikāciju. Tad to sauc par diskrimināciju. Ceturtkārt, neraugoties uz to, ka ekonomikas glābšana te, līdzīgi kā sacīts Mūra filmā, pagaidām aprobežojusies ar vienas ielas – Banku ielas (filmā – Volstrīta) glābšanu, Šķēles kungam šķiet, ka arvien nav atbildes par finanšu sektora stabilitāti. Kā tad tā, ja esmu lasījis vismaz septiņus (kopā ar Godmani – deviņus) triju šīs valdības ministru un premjera apgalvojumus, ka finanšu sektora stabilitāti, paldies Dievam, izdevies nosargāt? Ja valdības locekļi savos vēstījumos ir bezatbildīgi, kā tādu valdību vērtēt? Piektkārt, kā vērtēt valdību, kura nespēj skaidri un atbildīgi definēt sabiedrībai perspektīvu? Kā marioneti, kā lupatu, kā politisku bankrotu pulciņu? Sestkārt, kādas reālas investīcijas, kādas korekcijas šīs valdības politiskās stabilitātes nostiprināšanai, nevis dekonstrukcijai nākušas no pašas TP?
Gādīgās rūpes par valdību, visticamāk, nosaka partejisks aprēķins – izmantot šo valdību un pirmām kārtām Jauno laiku kā sūkli, kurš pirms vēlēšanām uzslauka no politikas galda un iesūc sevī maksimumu nelabuma, maksimumu ar sociālā noskaņojuma kritumu saistītas problemātikas. Radot citu valdības kombināciju, politikas galds pirms vēlēšanām var izrādīties pārāk nenovākts, pārāk netīrs un slidens ikvienam. Turklāt TP konjunktūrai JL atrašanās galvenā sūkļa lomā ir visizdevīgākā. Tātad – nekā personīga un nekā valstiska. Tikai politiska konkurence.