Ivars Godmanis teicis, ka uzņemas pilnu atbildību par Parex bankas pārņemšanas procesu. Tiktāl viss labi, taču džentlmeņu gājieni dabū adekvātu reakciju tikai džentlmeņu sabiedrībā.
Džentlmeņu sabiedrībā pēc šāda paziņojuma visi tie, kuri it nekādi nevar izvairīties no saistības ar šo procesu, teiktu: "Es arī esmu gatavs atbildēt par šo lietu." Nedžentlmeņu sabiedrībā FKTK vadītāja atskaņo kolhoza atbildības versiju – "mēs visi" vai "mēs visi, kas piedalījās valdības sēdē" esam atbildīgi. Pūļa vērtā sabiedrībā atbildības uzņemšanās nav spēka, bet vājuma, pat stulbuma pazīme, kad visi laimīgi par to, ka atradies malējais.
Džentlmeņu sabiedrībā visas puses būtu ieinteresētas pievērsties Parex pārņemšanas valstiskā lietderīguma vispusīgam izvērtējumam. Nedžentlmeņu sabiedrībā šis izvērtējums draud izvirst "ideoloģijās", kur skaidrības vietā katra puse bezgalīgi turas pie sava partejiskā uzskata. Piemēram, nevis kvalificēti vērtēt Valsts kontroles ziņojumu, bet paziņot (I. Krūmane), ka tas ir nekompetents. Skaidrības vietā sākas ļaužu apziņas masāža. Taisnība ģenerālprokuroram – tāda "skaidrošana" var vilkties ļoti ilgi, bezgalīgi.
Tostarp saistībā ar Parex varas atbildība šķiet daudz plašāka par VK ziņojuma apjomu ar visu tā noslepenoto daļu. Atbildības visplašāko amplitūdu, šķiet, fiksē divi viedokļi. Latvijas Bankas vadītāja uzskats, ka, nepārņemot Parex, valsts zaudējumi būtu apmēram trīs miljardi latu. Un ekspertu ziņojumā Latvijas sabiedrības sistēmiskā krīze... sacītais: "Traģisku virzību krīzes norises guva līdz ar rupjām jaunās – I. Godmaņa valdības pieļautām kļūdām. Vara 2008. gada beigās ņēma uz sevi privātas komercbankas zaudējumus ap pusotra miljarda latu apmērā, kas ir vairāk nekā ceturtā daļa valsts budžeta. Tas izraisīja nesamērīgu budžeta deficīta pieaugumu, kura segšanai valdība bija spiesta ņemt lielus starptautiskus aizdevumus."
Plašākā skatā no šā paša procesa, manuprāt, izriet Latvijas varas atbildība par nespēju pilnvērtīgi piesaistīt šos aizdevumus savas valsts situācijai. Kas gan cits atbildīgs, piemēram, par jau pērn atskaņoto tēzi, ka Latvijas ekonomikas modelis novedis Latviju pie ekonomiskās suverenitātes zaudēšanas. Par Latvijas reitinga pazeminājumu līmenī, kas nav pievilcīgs investīcijām. Par iespēju īstenot šeit koloniālas finanšu shēmas. 2008. gada Latvijas banku pārskati liecina, ka zviedru meitas banku parādi mātes bankām bijuši 4,4 miljardi eiro. Kurš tad atbildīgs par to, ka zviedru banku parādus faktiski izdodas transformēt Latvijas valsts parādos, un vēl var apsaukāt Latviju par to, ka tā slikta Zviedrijas izpildinstitūcija.? No tā viegli secināt, ka starptautiskiem kreditoriem, ieskaitot EK, nav izdevīgi finansēt valsti, kurai nav patstāvīgas reālas ekonomikas un kura neietilpst eirozonā. Šāda valsts var cerēt vairāk uz humānu nekā finanšu palīdzību (I. Zlotņikovs). Vēl plašākā kontekstā no Parex situācijas kā atsevišķa nozīmīga fakta izriet varas atbildība ne vien par "suverenitātes atdošanu ārvalstu kreditoriem, bet arī par atpalikušas, kļūdainas ekonomiskas ideoloģijas uztiepšanu valsts iedzīvotājiem par jaunu reliģiju" (M. Hadsons).
Ar to gribu sacīt, ka ir izdevīgs brīdis varas atbildības jēdzienu beidzot novērtēt un iztirzāt pēc būtības. Turpmāka tūļāšanās, kvalificētu argumentu aizstāšana ar pozām, sabiedrības barošana ar situācijas vērtējumam nepietiekamu, tātad – melīgu informāciju, arvien vairāk vedīs pie tā, ka pat vistiesiskāk noskaņotie ļaudis sāks uztvert vārdus "atbildība" un "vaina" kā sinonīmus. Un tad gaidīt, kamēr "prokuratūra kaut ko noskaidros", nebūs ne pamata, ne vajadzības. Ilūzija par esošo varu kā "savu" varu būs zudusi.