Jauna Diena nāk pa dubļiem

"Daudzu tautību bērni, tomēr sapnis par Dienu mums viens. Šajos bargajos gados Dienu izcīnīt dodas ikviens...." – tā nu jau trīs mēnešus var dziedāt ēnu koris, ko Nedela S.A. valdes priekšsēdētājs Aleksandrs Tralmaks saucis uz publiskās skatuves kā šķietamos laikraksta Diena īpašniekus.

Ar redzamām vai iedomājamām Luksemburgas, Latvijas, Igaunijas, Krievijas, Panamas uzlīmēm uz papīru mapēm Dienu pirka igauņi. Caur tiem ļaužu valodās atbalsojās krievi. Nu krievi izrādījušies angļi... Trīskāršs un četrkāršs naudas pastarpinājums no tiem, kuri uzstājušies kā šīs naudas pārstāvji, un tas, ka trijos mēnešos īpašnieks pats tā arī nav stājies šā medija redakcijas un tā auditorijas priekšā, lai deklarētu "lielākā rīta laikraksta" turpmākos principus, liecina, ka arī Latvijas mediju biznesā var vairoties slapstīga kaktu biznesa recidīvi, kas līdz šim pamatā tusēja ap valsts mantu un valsts iepirkumu.

Bet tas, kas notika piektdien (atlūgumi, un – sevišķi – redakcijas pārņemšanas stils), liecina par Dienas vecā redakcijas kodola sabrukumu. Līdz ar to noslēdzies būtisks posms Dienas vēsturē un arī Latvijas preses kontekstu acīmredzot sagaida pārmaiņas. Dienai labpaticis jo daudzās lietās pašpasludināt sevi par smukāko un viedāko. Žurnālistu ētikas paraugs, kvalitatīva medija etalons, pareizākās politiskās izvēles pravietis... Taču nez vai ar izmaiņām Dienā Latvijā pagaist labas žurnālistikas principi un sapnis par kvalitatīviem medijiem. Tie būs afekta stāvoklī izskanējuši vārdi. Taču te nebūs runa par Dienas "mītiem". Līdzšinējā Diena bija spēcīgs konkurents, pārdomāti organizēts medijs, kura redakcijā strādāja respektējami žurnālisti. Man nemaz negribas domu prieka nama (Augusts Strindbergs par medijiem) vietā ieraudzīt nodzeltējušu stacijas palaistuvi, par kuras suteneriem uzmetas tranzīta ieceļotāji ar miglainu reputāciju.

Nedomāju, ka no Dienas aizgājušie kolēģi vai Dienas redakcija kopumā pelnījusi spēka demonstrējumus un pazemošanu "Paldies!" vietā. Tāpēc labprāt pievienotos Nellijas Ločmeles 10. oktobrī Dienā publicētajai vēstulei lasītājiem. Izņemot divus aspektus, kur man ir principiālas, apstrīdamas domstarpības ne tikai ar viņu. Es uzskatu, ka šodienas masu (!) mediji Latvijā, ieskaitot sabiedriskos medijus, nav "uzticēšanās bizness". Turklāt šie masu (!) mediji patlaban nav turami par kvalitatīviem medijiem. Jo tie, pirmkārt, riņķo ap politiku vairāk nekā ap sabiedrību, otrkārt, tie pievērsti tirgum, nevis pilsoniskai sabiedrībai un tās tapšanai. Bet, ja Tralmaka kungs paziņojis: "Šaubos, vai kvalitatīva žurnālistika ir ilgtspējīgs biznesa modelis", tad tas var iezīmēt Dienai bēdīgu prestiža perspektīvu. Tā vietā, kas Dienā bijis lasāms pilsoniskai, proti – pašapzinīgai, domājošai sabiedrībai, var tikt liktas vien spekulācijas ar patērētājiem, ar pūli. Uzskatu, ka man – Dienas lasītājam – jau laiks dzirdēt ne tikai vispārīgus apgalvojumus, bet redzēt laikraksta jauno konceptu. Arī tāpēc, ka ikviena latviešu dienas avīze te līdz šim pozicionējas citādi. Patiesības monopols nepieder nevienai no tām, bet to kopums un savstarpējā polemika skatā uz vienām un tām pašām lietām dod iespēju nevis vien fanot par kādu viedokli vai mediju, bet labāk orientēties notiekošajā. Es dotu priekšroku spēcīgam konkurentam, nevis pagalam kroplam informācijas kontekstam.

Putas noskries, un būs redzams, kuri Dienā gājēji, kuri pakaļpalicēji. Bet īpašnieka apiešanos ar redakciju piektdien, manuprāt, nevar vienkārši laist gar ausīm, un labi, ka Žurnālistu savienība šo nejēdzību ir pamanījusi. Velti īpašnieka pārstāvim taisnoties, ka viņa komanda bijusi pārāk izdarīga un pārcentusies. Katrs komplektē komandas pēc sava ģīmja un līdzības. Manuprāt, piektdien par veiksmīgu biznesu it kā norūpētie jaunie Dienas īpašnieki zaudēja vairāk potenciāla iekšējā tirgū nekā iepriekšējos trijos mēnešos kopā. Tagad grūti iedomāties reklāmas kampaņu, kas atsvērtu šajos mēnešos eksponēto antireklāmu. Nav saprotams – kāpēc īpašnieku nomaiņa jāpavada ar laikraksta brenda degradāciju? Kas tad cits, rēķinoties, ka runa ir par mediju biznesu, ir nespēja sagatavot īpašnieku nomaiņas fakta publicitāti tā, lai būtiskais visiem skaidrs pirmajā reizē? Jau tas vien ir redakcijas cūkošana. Bet, ja rīkotājiem turklāt nesaskan ar daļu redakcijas, kāpēc publiski jāizrāda, ka redakcija ir īpašnieka dzimtcilvēki (liegums tikties ar aizejošajiem kolēģiem redakcijas telpās)? Kāpēc lietu nodošana nav veicama korekti, bez zemiskas attieksmes paraugdemonstrējumiem?

Tekstos ir redzams viss. Jau pēc mēneša Dienas pozicionēšanās izmaiņas būs skaidri nolasāmas. Arī tas, cik lielā mērā jauno īpašnieku pārstāvju attiecību stils ar Dienas kolektīvu pēdējā laikā ir to vadības priekšstatu pamatprincips. Mediji te dzimuši un miruši. To īpašnieki nākuši un gājuši. Tā būs arī turpmāk, un ne tas jānožēlo. Nožēlojami, ka šie īpašnieki degradē Latvijas žurnālistiku.

Svarīgākais