Interesanti, kāpēc nākamgad pašvaldības obligāti jāvēl saskaņā ar jauno Latvijas karti, bet likumu par pašvaldību referendumiem Ministru kabinets var taisīt līdz nākamā gada beigām. Acīmredzot tā paša iemesla dēļ, kāpēc Lisabonas līgumu visas ES valstu varas uzskatīja par labāku "privatizēt" un tautas spriešanai nedot.
Izņemot Īriju, kuras konstitūcija nosaka, ka šmugulēt ar konstitucionālām lietām bez sabiedrības klātbūtnes nedrīkst. Bailes par to, ka tauta var paust par valsts teritoriālo iekārtojumu tādu viedokli, no kura respektēšanas vara nespēs izlocīties un izgrozīties, liedz Saeimai laikus nodrošināt sabiedrību ar vietējo referendumu tiesībām.
Līdz ar to tauta varēs paust savas domas par apžēlošanu, kad galvas jau būs nocirstas. Proti – solidārs vietējo ļaužu viedoklis par to, cik lielā mērā centrālā vara darījusi savus reformas plānus šiem ļaudīm pieejamus, saprotamus un pieņemamus, izpaliks. Centrālā vara varēs būt apmierināta, ka iesmērējusi sabiedrībai reformu kā kaķi maisā. Jo arī Saeimā izskatāmā, ar reformu saistītā likumu pakete, kuru pirms kartes gribēja redzēt gatavu premjerministrs, lai gan vieš zināmu skaidrību par reformas procesa reglamentāciju un pašvaldību iekārtu, tomēr nevieš skaidrību sakarā ar reformas autoru atbildību par tās rezultātiem. Ja šī atbildība būtu skaidri un nepārprotami fiksēta, varbūt varētu iztikt bez solidāriem vietējiem uzskatiem par jauno karti.
Bet centrālā vara vismaz pagaidām negrasās dalīties savās varas funkcijās un finansēs ar pašvaldībām ne mazākā mērā, tā ka reforma nav kompleksa valsts mērogā, tāpēc saprotams – vara nespēj dot garantētas atbildes par pašas nosauktiem reformas mērķiem. Palielinātie valsts dalības miljoni, piemēram, izlīdzināšanas fondā, nav tik daudz ekonomiska (attīstības), cik ideoloģiska nauda, kas domāta reformas radīto sociālekonomisko bedru aizbēršanai. Protams, centrālajai varai nav pamatojuma tam, ka kolektivizācija (lai arī saglabājot īpašuma formu) pati par sevi – kā instrumentu salikšana vienā lielā šķūnī – kā tāda dos labumu bez kvalitatīvām šo instrumentu lietošanas izmaiņām. Pēc kara ar" lika zirgus, lika cilvēkus tā, lika šā, taisīja mašīnu–traktoru stacijas un solīja, solīja lielus labumus no mehāniskām manipulācijām. Pagaidām neviens no pašvaldību lietu ministriem nav ticis līdz garantētam reformas sociālekonomiskā iznākuma pamatojumam. Tā pati kolektivizācijas laiku retorika, ka mehāniskas kustības uz to vai citu pusi pašas par sevi nesīs laimi. Protams, ar reformu saistītajā likumu paketē ir saprātīgas lietas, taču garantēts (!) mērķa pamatojums man no šā dokumentu kopuma pagaidām iznāk viens – valsts kartes politiska feodalizācija. Vietējie referendumi par reformu būtu vajadzīgi kaut vai tāpēc, lai cilvēki ar savu izvēli uzņemtos vismaz daļu atbildības par to, kādā situācijā grasās pastāvēt.
Un, ja vēl nebūtu liekulības.... Taču – ar Zalāna muti tiek teikts, ka vismaz esošā infrastruktūra saglabāsies pilnībā, ar Šlesera muti – ka autobusu maršruti jāsamazina par 15 procentiem. Utt. Reformas tēvi apgalvo, ka jaunas nomales neveidosies, bet, kamēr šie tā apgalvo, jaunas nomales pilnā sparā veidojas ne tikai Latgalē, bet arī Vidzemē, Kurzemē un pat ne tik tālu no Rīgas. Skola optimizēta, ambulance vai feldšerpunkts optimizēti, pasts optimizēts, satiksme robaina, pakalpojumi distancēti, ūdens un siltumapgādes sistēma sabrukuma stāvoklī – racionālu atbilžu pašvaldībai nav... Tie desmitos vietu acīmredzot ir reformas sagatavošanas darbi. Lai pēc tam varētu sacīt – re, pirms reformas viss gāja mazumā, tagad vairs neiet, vairs nav kur iet, baigi foršā reforma!
Vārdu sakot, vietējo referendumu reglamentācijas aizbīdīšana aiz pašvaldību vēlēšanām man šķiet liekulība pati par sevi. Varu derēt, ka politizācijas apsvērumi ņems virsroku arī pār to, lai referendumi kļūtu par reāli nozīmīgiem tautvaldības instrumentiem.