Visi apmierināti. Katrs jaunajā partiju finansēšanas likuma versijā šā vai tā dabūjis savu. Ij uzraugi, ij partiju politiķi.
Uzraugiem, sevišķi sakarā ar paredzamajām izmaiņām saistītajā – aģitācijas likumā, turpmāk spīd plašākas izredzes sakult vairāk tukšu salmu nekā līdz šim. Jo uzraugiem (sākot ar KNAB un beidzot ar Delnu) taču svarīgāk nevis laikus pamanīt likumā, piemēram, to, ka regulējums saistībā kaut vai ar "trešo personu" piesaistīšanu kampaņai ir divdomīgs, un rūpēties, lai šī divdomība tiktu laikus novērsta, bet – gluži otrādi – uzturēt šo divdomību, lai pati cīņa iznāk ar lielāku troksni un uzraugi izskatās varonīgāk. Proti – politiskās spekulācijas periods, uzietā pārkāpuma publiskas apsūkāšanas periods uzraugiem pagaidām rūpējis vairāk par tiesisku kontroles perfekciju. Pieņemsim, ka likums par aģitāciju atradīs normālu regulēšanas formulu "trešajām personām". Taču – tā kā likums par partiju finansēšanu arī šoreiz nav tiecies pievērsties partiju finansēm pēc būtības, nevar teikt, ka tagad nu partiju finanšu kontrole valstī notiks pēc būtības. Neraugoties uz tēriņu griestu (no 20 uz 32 santīmiem uz vēlētāju) un ziedojumu limitu (no 10 000 latiem līdz minimālajām algām – ap 16 000 latu) pieaugumu, paliek vesels lērums iespēju sagādāt partijām tik līdzekļu, cik tām vajag. Nevis tik, cik nosaka likums. Piemēram, lai ziedotu partijai, nebūt nav jāturas pie tās nosaukuma. Vai arī, lai reklamētu partiju, ne vienmēr jāturas pie naudas un jāprasa partijām atļauja tās cildināt vai pelt. Tas pieder pie pilsoņu pašu publiskām brīvībām, tā ir viņu izvēle. Uzraugi izgudrēm nav ļāvuši partiju iekārei iet mazumā. Jo tad taču viņu cīņa un varonība varētu rādīties pelēcīgākas. Būtu grūtāk neizrādīt šīs cīņas pašmērķību un politizāciju.
Savukārt partijas var priecāties par to, ka tās nu varēs savās virtuālās garāžās stāvošo tehnoparku papildināt ar vēl spēcīgākām vēlētāju psihoneiroloģiskās apstrādes iekārtām nekā šīs Saeimas kampaņā. Politiķi varēs sev ielikt ūdeņraža vai hēlija dzinējus petrolejas vai mazuta motoru vietā. Politiķu smadzeņu pozitīvās nukleārās jaudas kļūs virtuāli samērojamas ar Hirosimu vai Černobiļu. Par ko tad šie runāja grozījumu sakarā? Varbūt par politikas, kampaņu tīrību? Nekā nebija. Par naudiņas apjomiem šie runāja, par tādu dekoratīvu pasākumu kā kampaņas ilguma samazināšana no 270 līdz 120 dienām... Pat par ienākumu deklarēšanas kārtību kampaņas laikā tie nerunāja. Pat par iespējām atdalīt kampaņu no administratīvā resursa izmantošanas. Pat par jaunu politikas spēlētāju konkurētspēju samērā ar veciem āžiem... Šīs Saeimas partijas vēlreiz apliecināja, ka to cerības uz varas iegūšanu pamatā saistās ar vēlētāju reklāmatkarību. Šīs Saeimas kampaņas laikā izdevās uzsēdināt elektorātu uz reklāmadatas. Vienīgais padoms nākamajām vēlēšanām – palielināt dozu. Par ko tad uzraugi kopā ar deputātiem jaunajā likuma versijā it labi parūpējušies. Reklāma nu būs divreiz biezāka uz pusi mazākā kampaņā.
Partiju finanšu tīrībai šīs izmaiņas nedod neko. Un, kad kārtējās vēlēšanas paies, uzraugi kopā ar politiķiem varēs liekulīgi sērdienīgi nopūsties, kā nopūtušies jau ne reizi vien. "Pirms 2002. gada vēlēšanām ieviestie jauninājumi partiju finansēšanas kārtībā nenesa gaidīto rezultātu, un šīs vēlēšanas bija vienas no resursietilpīgākajām salīdzinājumā ar vecajām Eiropas demokrātijām."
(L. Stefecka, Delna, delfi.lv, 15.02.2007.)
Tiek runāts, ka šī likuma versija tāds pārejas variants vien esot. Tā īstā versija varētu nākt pēc tam, kad valdība nākamā gada maijā sniegs savus grozījumus par partiju daļēju finansēšanu no valsts budžeta. Te nav skaidras vairākas lietas.
Pirmkārt, vai tad Latvijas varas partijas jau netiek daļēji finansētas no valsts un pašvaldību budžetiem? Vai ik budžeta grozījumi te līdz šim nav nozīmējuši investīcijas partiju kampaņās? Vai ministriju izdevumi sabiedriskām attiecībām ir šķirti no ministrijas piederības konkrētai partijai un vai tie nebaro partijām nepieciešamos cilvēkus? Vai politisko sinekūru izkārtojums valsts uzņēmumu saimnieciskos amatos nav saistāms ar partiju finansēšanu? Man nupat solīja pienest informāciju par to, kā konkrēta partija iekārtojusi savus protežējamos ES struktūrā. Utt. Ko tad grib varas partijas – dabūt sev vēl vienu finansēšanas avotu no valsts kases? Vai arī – dabūt šo vienu un no pārējiem atteikties? Man pieņemams tikai otrais variants.
Otrkārt, vai tiešām varas partijas cer līdz maijam sakārtot valsti tā, lai varētu atļauties finansēt partijas no valsts budžeta? Proti – vai partijas pašas ir gatavas nodrošināt tādu partiju finansēšanas likuma kvalitāti un iemiesojumu, kuri apgāž pieredzi, "ka valsts finansējums partijām būtiski nesamazina ne politisko korupciju, ne partiju kāri pēc sponsoru naudas" (britu eksperts M. Pinto-Dušinskis, NRA, 20.12.2000). Vai partijas, kuras jau tagad izceļas ar atsvešināšanos no sabiedrības, zina, kā tikt galā ar fenomenu, "kas novērojams valstīs, kur ilgāku laiku bijusi partiju valstiska finansēšana: partijas arvien vairāk atsvešinās no sabiedrības un arvien sliktāk veic sakarnieka lomu starp sabiedrību un valsti" (J. Ikstens, Diena, 7.03.1999.). Vai varas partijas vismaz ir gatavas pastarpināt nodokļu maksātāju naudu no trokšņa finansēšanas? Proti – ja partijas tiek finansētas no valsts budžeta, politiskā reklāma ir aizliedzama. Ja valdības grozījumu versija nesniegs atbildes uz šiem jautājumiem, tad politikas kvalitātei tie būs tikpat maznozīmīgi kā nupat ieviestie.