Interesanti, kā gan Latvija var cerēt plašās ārvalstnieku masās dabūt, ko vairāk par palaistuvju paradīzes slavu, ja tā pašrocīgi producē šajās plašajās masās no sazin kādiem pāķu un muguras locītāju apcirkņiem izrautu priekšstatu, ka ārvalstnieki savā rīcībā atrodas Latvijā ārpus tiesību lauka.
Tai skaitā – attiecībās ar oficiālo varu un tās pārstāvjiem. Tie var brīvi čurāt, kakāt, spļaut vai braukt virsū vietējiem pieminekļiem un varai. Latvijas tiesa tos nebūt nepasludinās par personām non grata, bet nodrošinās tiem neaizskaramību. Vietējā vara tos pašrocīgi pavadīs līdz lidostai un mās nopakaļ sačurātus mutautiņus – ak, mums tas, ko jūs te darāt, ir nenozīmīgs gadījums. Brauciet vēl. Čurājiet vēl. Sitiet mūsu policistus. Viņiem tas patīk.
Skaidrs, kāpēc man nav respekta pret policiju. Lieki gaidīt, ka policija te būs reāls un stabils sadarbības partneris sabiedrības drošības lietās. Taču – man varētu būt kaut kāds respekts arī pret perfektu represīvo mašīnu. Taču – kāds tur respekts, ja šī mašīna ir viegli noslāpējama pat lietās, kas saistās ar valsts prestižu? Pārs briti izdara pret valsts pārstāvi (policistu) noziegumu, par kuru draud brīvības atņemšana no pieciem līdz trīspadsmit gadiem un tiek palaisti ārā no valsts bez jebkādām sekām. Tikai ar solījumiem sabiedrībai, ka taisnība gan jau kaut kad noteikti varbūt uzvarēs. Tāpat kā gadījumā ar to zviedru, kurš nobrauca divas policijas meitenes, bet kuru dzīvību dēļ valsts tik vien zināja kā ieraut asti pakaļā. Kāds tur respekts? Policists saskarē ar parastiem importa ļaudīm, parastiem sekstūristiem un parastiem importa čurātājiem ir pirmais cilvēks, kurš tiem iemieso varu un valsti. Ja viņš ir tikai dekorācija vai sētnieks, kurš novāc apdzērušos mēslus un kura darbam nav tiesisku seku atbilstoši vaininieka izdarītajam, ko vērts tad policista darbs? Viena lieta, ja policists pats ir pērkams vai gļēvs. Tāds publiski karams pie lielā zvana ne mazāk skaļi kā britu čurātāji. Taču – neatkarīgi no tā, ir vai nav kādam respekts pret policiju, policijai kā institūtam ir jābūt no valsts apveltītam ar statusu, kas padara policijas traucēšanu pildīt dienesta pienākumus par draudu. Nevis par draudu dabūt no policijas pa muti, bet par draudu ar ļoti smagām tiesiskām sekām. Protams, vēlams būtu, lai šāds drauds nepiesedz policijas patvaļu, taču policista fiziska aiztikšana katrā līmenī nav nekāds sīkais huligānisms bet noziegums. Ja valsts (tiesa) uzskata par pieņemamu mīlināties pat ar tiem, kuri izdarījuši noziegumu pret šīs valsts pārstāvjiem, tad kādu policijas prestižu, kādu valsts prestižu producē valsts šī importa čurātāju un pļēguru kontingenta lietošanai?
Skatījos nesen TV filmu par Rīgu kā sekstūrisma lielpilsētu. Skatījos jauniešu pulciņā. Viens no jauniešu komentāriem bija - šitie nogribējušies īri un briti esot tik riebīgi, ka tos jau sākot “paklusām sist”. Manuprāt, Rīgas apgabaltiesa, palaižot vaļā tos britus, kas nupat iekaustīja pašvaldības policistu, veicina tieši šāda scenārija attīstību. Jo, ja top nodrošināts, ka policists ārvalstnieku acīs ir nevis nepārprotama autoritāte kārtības uzturēšanā, bet sitamais maiss, tad skaidrs, ka riebeklības tikai izvērsīsies un sabiedrībai reiz nāksies ķerties pie pašregulācijas. Bet tad droši vien sāksies liekulīgas vaimanas par neiecietību u.tml. Lai arī pati vara, provocēdama necieņu pret tās pārstāvjiem, būs šādu scenāriju veicinājusi. Protams, ja situācija izvērsīsies šādi, būs jādomā arī par to, kā mainīsies izturēšanās pret latviešiem zemēs, no kurām miesaskāri ļaudis brauc uz Latviju tikai kā uz bordeli vai uz krogu. Paļaujoties, ka bordeļa un krogus gars te valda arī uz ielām, muzejos, iekšlietu ministrijā un valdības namā.