Pirms deviņiem gadiem, 2003. gada 20. septembrī, Latvijas pilsoņi lemjošā referendumā tika aicināti atbildēt uz vienkāršu jautājumu – Vai jūs esat par Latvijas dalību Eiropas Savienībā? Nekādi citi jautājumi netika uzdoti, un arī debatēs pirms iestāšanās neviena atbildīga valsts amatpersona, nedz arī tālaika eksperti neraksturoja referenduma jautājumu kā lēmumu paketi.
Taču Valsts prezidents Andris Bērziņš savā 2013. gada 1. janvāra uzrunā teica: «Pirms deviņiem gadiem referendumā mēs varējām neatbalstīt iestāšanos Eiropas Savienībā un Monetārajā savienībā, jo pasaulē ir piemēri, kad mazas valstis nepievienojas citu valstu apvienībām. Bet mēs pieņēmām lēmumu iestāties Eiropas Savienībā un līdz ar to arī ieviest eiro ar pārliecinošu balsu vairākumu, galvenokārt drošības apsvērumu dēļ. Tas tika skaidri pateikts un juridiski noformulēts.» Pusotru dienu meklēju avotus, kuros 2003. gadā oficiālā līmenī būtu «skaidri pateikts un juridiski noformulēts», ka esam nobalsojuši arī par pievienošanos Monetārajai savienībai un apņēmušies ieviest eiro. Neizdevās tādus avotus atrast. Tolaik daudzi (sevišķi Zīgerista partija) uztraucās – Kas notiks ar latu?, taču neviens diskutētājs, vai tas eirooptimists vai eiroskeptiķis, neteica: to mēs izlemsim 20. septembrī. Tomēr – es pieļauju, ka tas tika teikts, bet es to sev par kaunu nezinu. Man gribētos gan, lai beidzot tiek atklāts viss lēmumu komplekts, par ko īsti esam nobalsojuši pirms deviņiem gadiem. Ja jau tas tika skaidri juridiski formulēts, tad publicēt attiecīgus pirmavotus nav grūti. Jo vairāk tāpēc, ka reiz jau bija vēlme piesiet referendumam par dalību ES arī izšķiršanos par ES Konstitūcijas projektu. Tad arī daudzi eirokalpīgi kungi teica, ka mēs esot par šo projektu (lai arī nebijām to vēl ne acīs redzējuši) nobalsojuši jau 20. septembrī, kādēļ atsevišķs referendums par to nav vajadzīgs.
Protams, var teikt, ka pirms deviņiem gadiem 20. septembrī mēs izšķīrāmies par kursu uz eiro. Bet – mēs par to nelēmām. Kad sensenos laikos bildināju meiteni, tad, protams, izšķīros par kursu uz gredzenu pirkšanu. Taču lemts par to tika mazliet vēlāk. Latvija stājās ES saskaņā ar Nicas līguma nosacījumiem. Nicas līgums Latvijā guva spēku 2004. gada 1. maijā. Un tikai tad Latvijas Banka sāka sarunas ar ES institūcijām par eiro (bija domāts, ka eiro Latvijā būs jau no 2008. gada 1. janvāra).
Kāda te morāle? Tāda, ka divdesmit gadu ir pietiekams laiks, lai Latvijā būtu sapratīgs, politiski izglītots pilsoņu kopums, kuram nevajag bāzt bietes ausīs saistībā ar tā kā suverēna tiesībām. Nevajag to stumt tālāk no politikas ķēķa ar līferēšanu. Protams, arī Latvijā var atrast juristus vai vēsturniekus, kuri, pirms lemt ko tiesisku vai pētīt vēsturi, aizskries apjautāties varai, kādu tiesiskumu vai vēsturi kungi īsti vēlas. Tādiem nebūs grūti iegalvot ļaudīm, ka sabiedrība visu, kas saistās ar Latviju, atļāvusi varai darīt 1991. gadā, bet visu, kas saistās ar Eiropu, – 2003. gadā. Šajās lietās tauta pati, kā smejies, apņēmusies varu vairs netraucēt.
Dīvaina ir šī vēlēšanās nevis sagatavot sabiedrību pārejai uz eiro (šim procesam vajadzētu ilgt vismaz kopš 2005. gada sākuma – kopš lata piesaistes eiro), bet izslēgt tās viedokli. Neraugoties uz to, ka plašu diskusiju, šķiet, paredz pat Māstrihtas prasības. Ja ir tik viegli pamatot labumus, kas nāks no eiro finanšu tirgiem, to integrācijai, starpvalstu tirdzniecībai, cenu stabilitātei un caurskatāmībai, darījumu izmaksām… kādēļ šķiet tik grūti par to pārliecināt sabiedrību? Vai tad šie labumi sabiedrību neskar, nebūs tai jūtami ne ekonomiskā, ne sociālā, ne politiskā ekvivalentā? Un tamdēļ skaidrošanas vietā vajadzīga acu aizmālēšana. Šī un tad nākamā, un tad vēl kāda. Ieviesīsim eiro, bet tad vienā jaukā dienā atklāsies, ka eiro tomēr nav pietiekami drošs un, lai eiro būtu pietiekami drošs, vajadzīga lielāka politiska integrācija. Un tādā garā – uz priekšu! Bez katram skatāma mērķa, bez ceļa, lecot no vienas vietējās vai atlantiskās varas iegribas pie nākamās. Lai arī šāds stils jau rada šaubas par to, vai
Eiropas apvienošana tiešām īstenota, lai gādātu par Eiropas tautu ilgāku pastāvēšanu.