Sakarā ar satiksmes ministra demisiju tiek rīkotas kārtējās partiju dejas. Deju gaitā tiks noskaidrots, kas pienākas sešniekam, kas pienākas prievītei, kas pienākas tiesiskuma praviešiem, kas atlec reformu pastarītim.
Jo Latvijā ministrs netiek piemeklēts nozares mērķim, bet koalīcijai, un tā piemeklēšana allaž nozīmē vietu pārmērīšanu pie varas galda. Vai siles. Tāpēc ministru izvēlē Latvijā, pat vairāk nekā atbildīgu ierēdņu izvēlē, valda princips: vispirms izvēlēsimies, bet, ko šis spēj, skatīsimies pēc tam.
Šāds stils devalvē gan nozaru pārvaldes politisko pusi, gan to, kas Latvijā atlicis no civildienesta. Tāpēc koalīcijas partijas kaut reizi varētu pamēģināt izvēlēties ministru pēc būtības. Bez dejām. Manuprāt, jēdziens «politiskā vadība» pārvaldē pastāv ne tādēļ, lai par ministriem varētu kļūt muļķi un partiju ielikteņi.
Turklāt ir apgalvots, ka ganāmpulku vada gans, nevis labākā govs. Bet, ja šai tēzei pretī tiek likts «lielākā kretīna princips», nekas labs nevar sanākt. Politiskajai vadībai nav pievienotās vērtības, ko dot nozarei. Ministri varbūt iemācās sacīt «mū», bet ne paši dod pienu, ne izslaukumu kāpina.
Atkal skan: «Partija gatava uzņemties atbildību par to vai citu jomu, par šo vai to nozari…» Nevajag muldēt. Te pagaidām nav bijis partijas, kas būtu savas darbības laikā uzņēmusies kādu reālu atbildību. Vismaz atsaukusi kādu savu ministru. Atbildību varbūt uzņēmušies vēlētāji kā šīs partijas vērtētāji. To tad partijas iztaisa par savu atbildību.
Toties partiju bezatbildība sevišķi labi atklājas tieši kadru maiņas brīžos. No ministru izvēlei veltītās partiju retorikas vien skaidrs, ka noturēšanās pie varas (koalīcijas stabilitāte) tiem svarīgāka par kādas nozares, tautsaimniecības stabilitāti. Slinka, apātiska saimniekošana uz cilvēku rēķina bez (tehnoloģiskas) attīstības svarīgāka par godprātīgu saimniekošanu cilvēku labad (šis slinkums joprojām liek uzskatīt cilvēkus par kolhozu: vai tie labie vai sliktie – visiem trubas nost). Kultūras ministre nesen savā naivumā precīzi definēja augstākā valsts pārvaldes ešelona nostāju («mums vienalga, ko jūs par mums domājat, mēs par jums nedomājam»). Arī šo frāzi vajag iekalt valdības sēžu zālē pie griestiem. Ministre skaidri pateica, kādi kadri, ar kādu nostāju un kādiem mērķiem tiek valdībā rekrutēti. Bet viss kopā tas atklāj, ka sistēmas dzīvotspēja valstī ir segmentāra tieši pārvaldes dēļ.
Kaķiem tiek likts sargāt mājas, suņiem ķert peles. Koalīcija vismazāk domā par to, lai potenciālā ministra intelektuālās, garīgās, psiholoģiskās… īpašības maksimāli atbilstu amata funkcionālam piepildījumam. Un arī ministri, pēc koalīcijas parauga, atļaujas piemeklēt darbiniekus nevis mērķim, bet sev. Tie itin labi iegaumējuši menedžmenta tēva F. Teilora sacīto, ka no diviem kandidātiem jāizvēlas vājākais. Jāizvēlas tas, kurš nespēs pretoties ministra (!) mērķu sasniegšanai. Lai arī civildienestam manā uztverē būtu jāpastāv kā nozares un valsts mērķim piemeklētu darbinieku komplektam. Šajā, valsts uzstādījumā – pietiekami neatkarīgam darbinieku komplektam, kuru ministram nav ļauts padarīt par savu mājdzīvnieku bariņu un kuri neļauj ministram turēt ministriju par savu kūti.
Taču – tā jau būtu cita pieeja, kas Latvijā nav modē : civildienestu veido profesionāļi, kas kvalificēti veic savus pienākumus, turklāt ir pasargāti gan no politisko, gan administratīvo vadītāju muļķības un neprofesionalitātes. Darba dalīšanu starp politisko un administratīvo vadību nosacīti raksturojis viens vecs ķīnietis: «Ierēdnis zina darbu, valdītājs zina cilvēkus.» Bēdīgi, ja ministrs zina tikai savus cilvēkus un pieprot tikai partiju dejas.