Būtu labi, ja ministrijas, ierēdņi un arī daļa ekspertu ieceres, kuras prasa esošā pārvērtēšanu, mācētu ne tikai paziņot, bet arī informētu par tām.
Tad, piemēram, medijiem nevajadzētu veselu nedēļu aizņemt telpu ar minēšanu, ko īsti varētu dzemdēt plašsaziņas līdzekļu darbības pilnveidošanai paredzētā Tieslietu ministrijas darba grupa.
Kādi objektīvi un subjektīvi priekšnosacījumi noteic nepieciešamību pārskatīt esošo (valsts) regulējumu? Ja jau tiek runāts par īpašu departamentu Kultūras ministrijā, tad situācija varbūt tiešām ir nopietna. Kopš iepriekšējām līdzīgām darba grupām (2007., 2011. g.) no katra ķēdes žurnālists-medijs-īpašnieks posma nākušas vēstis, ka tiesiskā šo attiecību (plus valsts) bāze arvien nav perfekta. Iespējams, mediju pašregulēšanās nenotiek pēc varas prāta. Par to, par politikas un sabiedrības ietekmi medijos ir jādiskutē. Bet, kamēr vara pati savus nolūkus nepamato, šādās idejās var saskatīt varas ilgas pēc autoritāra diskursa attiecībās ar medijiem un vēlmi iebāzt starp likumu un mediju ierēdni.
Katrā ziņā, ja TM uzskata, ka tieši varai jāpilnveido mediju darbība, tad TM skaidri jādefinē arī līdzekļi, kuri šajā pilnveidošanā tiks izmantoti, kādas ir varas pretenzijas un kāpēc nav diezgan ar mediju pašregulēšanos. Jo «pašregulēšana nav cenzūra un nav pat pašcenzūra. Tā ir minimālo ētikas, uzticamības, personas tiesību u.tml. noteikšana, pilnībā saglabājot redakcionālo brīvību noteikt, ko vēstīt un kādus viedokļus paust» (M. Harasti). Es uzskatu, ka medijiem ar pašregulēšanos pagaidām pilnīgi pietiek, bet TM darba grupai mediju darbības pilnveidošanas labad pirmām kārtām būtu diezgan ko darīt pašas politikas (ne mediju) laukā. Jo manā uztverē Latvijas mediji ārkārtīgi respektē politiku. Daudz par daudz. Iespējams, tie nav varas rupori. Iespējams, tie ir sabiedrības sargsuņi. Kas ēd informāciju no politikas bļodas. Sabiedrība tiem notiek caur politiku. Es pat teiktu, ka mediji ne tik daudz pašregulējas, cik katrs savā vīzē pieregulējas politikai. Pamatā tie barojas no politikas. Politikas vērtību sistēma mediju vēstījumā sabiedrībai ir dominējoša. Ja vara vēlas mediju mobilizāciju, tai vispirms jāgādā par augstāku sava vēstījuma kvalitāti.
Piezemētākā līmenī no varas (politikas) vēl varētu gribēt, lai, pirmkārt, valsts institūtu uzvedība ļautu pilnvērtīgi īstenot sabiedrības tiesības uz informāciju. Lai varas pārstāvjiem pārietu kāre blefot, spēlēt ar sabiedrību un medijiem sabojāto telefonu, sniegt informāciju selektīvi, slēpjot kontekstu utt. Tātad – lai ar likumu tiek strikti noteikts varas pienākums sniegt sabiedrībai un medijiem jau sākotnēji iespējami pilnīgu, objektīvu un godprātīgu informāciju saistībā ar jebkuru varas darbību vai vērtējumu. Ja nepilnīga oficiālā informācija tiek uzdota par izsmeļošu, medijs, kas ar to operē, piedalās sabiedrības smadzeņu pūderēšanā, melošanā tai.
Otrkārt, likumi arvien nenodrošina brīvu pieeju valdības (valsts) informācijai. Tas, ko slepenot, ko atklāt, jo bieži arvien nav likuma, bet ierēdņu interpretācijas ziņā.
Treškārt, politiķiem jābeidz ar muti apgalvot, ka tiem vajadzīga zināšanām bagāta, kulturāla sabiedrība, bet ar rokām īstenot atziņu, ka «sabiedrība, kas domā, nav vajadzīga, vajadzīga sabiedrība, kas strādā». Šī Rokfellera atziņa mūsdienās attīstījusies līdz «vajag sabiedrību, kas patērē». Bet, ja Latvijai tomēr vajadzīga sabiedrība ar galvu uz pleciem, tad ir jādomā par valsts protekcionismu, atbalstu tam mediju segmentam, kurš censtos kvalitatīvas sabiedrības dēļ. Tostarp mūsdienīgs, sagatavots lasītājs, klausītājs, skatītājs (arī vēlētājs) ir secīgas kultūrpolitikas, nevis kultūras pasākumu reklāmas problēma. Masu mediji šo politikas vēlmi neizpildīs. Ja vien netiks caur politiku uz to stimulēti. Ja varai ar patērētājiem nav diezgan, tai jābūt gatavai investēt. Bet, ja varai arvien diezgan ar kopmītņu vai sociālo tīklu proletariātu, tad tai nav jādomā, kā dabūt efektīvā līdzsvarā preses brīvību, tiesības izteikties un tiesības zināt.
Ceturtkārt, Latvijas politiķiem attiecībās ar medijiem vajadzētu pacensties šķirt partijisko no valstiskā. Piemēram, nez vai var apgalvot, ka Latvijas politiķi kriminalizē citādu domāšanu. Gribētos gan, bet kauns no Eiropas. Toties Latvijas politiķi kopā ar medijiem ir naski demonizēt citādu domāšanu, kas nu kuram tā ir. Viedokļu plurālisms Latvijā nav modē ne medijos, ne politikā. Man nespēja diskutēt ar oponentu, izvairīšanās no viedokļu konfrontācijas ir viena no galvenajām mūsu politiskā analfabētisma pazīmēm.
Latvijas nacionālās intereses ir definējamas likumos. Par izmaiņām likumos var diskutēt. Varas vēlme pakļaut medijus nevis likumam, bet politiķiem un ierēdņiem nav diskutējama. Tā ir noraidāma.