Ikviens mēģinājums mobilizēt sabiedrību, ikviens atgādinājums par dzīves vērtību un jēgu, lai cik tas liktos naivs, ir apsveicams. Tautas manifestācija 20. janvārī bija svarīgs notikums, kuru liela daļa izlikās nedzirdam.
Tas bija svarīgāks notikums par Saeimas koalīcijas iekšējo staipīšanos, par satiksmes ministra amata cenas noteikšanu politiskajā tirgū, par kaifa dozēšanu ministru komandējumos… Tas bija svarīgs notikums jo vairāk tāpēc, ka ir skaidrs – to, ko 1990. gadā veda ar vezumu, tagad nāksies pacietīgi lasīt kā smilšu graudiņus.
Tolaik aiziet un pavadīt naktis ap barikāžu ugunskuriem bija daudz vieglāk nekā tagad aizvilkties uz manifestāciju (es to skatījos nra.lv). Jo tad gribējās būt dalībniekam labas, savas valsts dēļ, bet tagad gribas, lai labu valsti pasniedz kā ēdienu krogā.
Sabiedrībai grūti atzīties pašai sev, ka brīvība, pietiekama iespēja būt un apliecināties bez ārēja kunga ir gļēvi notrallināta. Sabiedrībai grūti atzīties sev, ka līdz ar šo trallināšanu tā ir pagrimusi savā stājā un vērtību uztverē. Tiktāl, ka sāk noniecināt pat sevi, savu rīcību nesenā pagātnē, sāk uzdot sevi par naivu, vadāmu leļļu kopumu, sāk nogrūst šo neseno pagātni, tās rīkošanu no sevis uz svešiem (ieskaitot barikādes, Tautas fronti…). Tāpēc nav brīnums, ka liela daļa tiecas piezemēt vai pazemot tos cilvēkus, kuri vēl cenšas apliecināt, ka sabiedrībai piedien augstāks stāvoklis nekā anonīma eksistence pagultē. Ak, manifestācija nesagādāja mums brīnumus, nebija mums tīkamu, revolucionāru atrakciju! Taču manifestācija nebija pakalpojums, bet aicinājums. Aicinājums kaut cik turēt savu pašvērtību tādā līmenī, kādā tā tika turēta Trešās atmodas laikā. Ikviens runātājs uz to vedināja, un par ikviena sacīto ir ko domāt.
Piemēram, ja tie, kuri uzsver vai atgādina kādus ideālus un to nepieciešamību, lielā mērā sastopas nevis ar diskusiju par šo ideālu atbilstību šodienai, bet ar noraidījumu, tas nozīmē, ka sociokulturālais pagrimums turpināsies. Tas nozīmē, ka garīgas un arī sociālekonomiskas sabiedrības atdzimšanas ceļi, pozitīvi scenāriji, kuriem garīgs pamats un sabiedrības līdzdalība būs kategoriski nepieciešami, ne tik vien kā nav atrasti, bet to meklētājus pati sabiedrība, tās lielākā daļa noraida bez vērtējuma. Acīmredzot sabiedrības pamatmasu apmierina esošais. Jo tā nevēlas piedalīties atdzimšanas nodrošināšanā. Tā nevēlas tikt vaļā pat pati no sava mazohisma, saņemties un beidzot aizvākt no teikšanas Latvijā komunistus un čekistus. Lai arī sen jau pati ir visu varu iemesls. To apmierina desa un masu garīgums kā pamatorientieri. Apmierina tas, ka politika nemēģina sabiedrību nodarbināt, toties allaž kaut kā izklaidē vai nobiedē līdz nāvei. Savukārt intelektuālā elite, no kuras varētu gaidīt kādu opozīciju desai, aizņemta ar pašsaglabāšanos, ar to, kā kļūt par «tirgus personībām» – būt pieprasītām (sk. Ē. Fromms). Tāpēc nav brīnums, ka ikviens, kurš nerespektē šobrīd aktuālā (politiskā) tirgus konjunktūru, nerespektē tā noteiktos uztveres stereotipus, pieprasīto retoriku, dabū savu tiesu agresijas. Re, Imantu Kalniņu (sk. Neatkarīgā, 18.01.2013.) ne viens vien piesēja Kremlim par padomju laiku, Putina un Lukašenko piesaukšanu, lai arī tas, kā viņš to darīja, tik vien kā padarīja skaudrāku, traģiskāku viņa vēstules pamatjēgu. Taču – truliķiem svarīgi signālvārdi. Nevis jēga. Turklāt – ne jau ImKa pārmetīsies pie padomju laikiem, Putina vai Lukašenko. Jo viņš ar tiem operē brīvi un patstāvīgi. Nevis kā konjunktūra nosaka, bet kā pats grib. Bet, ja politiskā tirgus konjunktūra Latvijā mainīsies, ja mainīsies oficiālais politiskais pieprasījums, tad droši var teikt, ka pārmetīsies vairākums no tiem, kas tagad šķietas iesaluši modē esošajos uztveres, politisko spēku un politiķu vērtējuma stereotipos, kuriem nav ne drosmes, ne sajēgas vērtēt situāciju patstāvīgi. Vai tad ImKa neteica mazliet citādiem vārdiem: «Jūsu, kas gatavi (no)atdot savu valsti, ir pārlieku daudz!»?
Manifestācija bija no partijām izolēts pasākums. Varbūt tāpēc mediji to manīja itin kā garāmejot. Esošo partiju kontekstā tai (tāpat kā vērtībai) tiešām nav lielas nozīmes, bet sabiedriskie konteksti medijiem mazsvarīgi. Taču – šā vai tā – tukšā laikā sludināt puskurlām ausīm vērtību, tā ir atzīstama un drosmīga rīcība.