Vispievilcīgākā no visiem 18. novembra tekstiem man šķita Jura Rubeņa svētruna svētku dievkalpojumā. Juris teica, ka Dievs dzīvo ne pašos vārdos, bet klusumā starp tiem. Tad nu metos meklēt Dievu katrā tekstā, kurš trešdien tika veltīts Latvijas dzimšanas dienai.
Ciktāl runa par medijiem, tiktāl, aicinot cilvēkus uz svētkiem, pievēršot tiem cilvēku uzmanību, mediji varētu tomēr pacensties aizstāt sīrupa plūdus un monotonu uzbāzību (kaut vai saucot dziedāt vakarā himnu) ar cilvēcīgāku un radošāku uzvešanos. Citādi rodas iespaids, ka tā medijiem (televīzijām) bijusi tā kā piespiedu, tā kā dežūrlīksmība. Vārdu krāsainums gan bija pietiekams, bet tajos itin bieži nešķita iepūsta runātāju individualitāte, viņu personiskums, tāpēc tie likās vien plastmasas vārdi.
To pašu manā uztverē var teikt par triju valstsvīru uzrunām. Pirmkārt, jādomā, ka ij viņi paši, ij viņu spīčraiteri nepazīst masu auditoriju (tautu) un neprot to uzrunāt. Manuprāt, šodien Latvijā nav politiķa, kas spētu runāt ar masu, teikt tai grūtas lietas, vienlaikus to stiprinot un pārliecinot. Politiķi korekti atrādās, un tauta svētkos ir tik korekta, ka nesvilpj. Otrkārt, politiķi šķiet tik nobijušies, ka baidās individualizēt vārdus, ko paši ceļ cilvēkiem priekšā. Tas jau būtu plats solis pretī ļaudīm, ja runās parādītos ne tikai amats, bet arī cilvēks.
Labāko uzrunu no trijām, manuprāt, teica Valdis Dombrovskis. Vismaz viņš labi iesāka, teikdams, ka ij politiķiem pašiem "dziļāk, patiesāk un paškritiskāk" jāvērtē savs darbs, ij citiem – politiķu darbs. Tālāk – sliktāk. Aicinājis veltīt vairāk laika pārdomām par valstiskumu un indivīda piederību Latvijai, viņš aicināja vērtēt, "vai jēdziens saimniekošana netiek jaukts ar izsaimniekošanu". "Vai īstenotā politika ir ilgtspējīga vai tikai īstermiņa populismā balstīta?" Taču viņš pats šobrīd ir pirmais, kam valstī uz šiem jautājumiem jāatbild. Kur tad pazuda iespēja rādīt piemēru paša sacītajam "dziļāk, patiesāk un paškritiskāk"?
Visi trīs savās runās bija atcerējušies Latvijas cilvēku un stūma to augstāk par visu. "Vispirms Latvija ir katrs cilvēks" (G. Daudze). "Mūsu cilvēki ir mūsu lielākā vērtība" (V. Dombrovskis). "Mūsu tautas galvenās vērtības – Latvijas zeme, tauta un brīvība" (V. Zatlers). Ļoti jauki – trīs galvenās amatpersonas ir vienotas uzskatā par galveno. Tad kāpēc Gundars Daudze, runādams par politiski un ekonomiski nepopulāru lēmumu vajadzību, neiedvesmoja tautu, atklādams, kāpēc tieši pieņemtie lēmumi "nepieciešami valsts attīstībai ilgtermiņā"? Kāpēc tie visi trīs, izcēluši cilvēku, neuzsvēra, kā tieši politika un vara pūlējusies, lai nodrošinātu to, ka cilvēks patiešām te ir vispirms. Ja jau cilvēks te vispirms, tad jau arī, piemēram, budžeta tradīcijai te jābūt cilvēcīgai. Tādai, kad "nevis saimniekošanas intereses nosaka cilvēka intereses, bet cilvēka intereses nosaka saimniecisko nākotni" (S. Bulgakovs, Saimniekošanas filozofija). Ja tā nav, kādēļ bāzt cilvēkiem bietes ausīs? Tā jau ir necieņa ij pret cilvēkiem, ij svētkiem.
Turklāt valstsvīru teksti liekas tik līdzīgi, ka jādomā – kungi gribējuši būt flūderi (no flood – plūdi, cilvēki, kuri piesēj forumus un blogus ar vienveidīgiem stereotipiem tekstiem, frāzēm...). Slikti, jo tas liecina, ka kungi veikuši vien protokola pienākumu, atķeksējušies tautas priekšā. Neko vairāk.