1950. gada 20. jūnijā laikraksts Pravda publicēja rakstu Par marksismu valodniecībā. Autors – tolaik galvenais Padomju Savienības valodnieks.
Jau labu laiku mums arī ir savs mūsdienīgs pretendents uz galvenā Latvijas valodnieka vietu. Tā ir Eiropas Centrālā banka, kuras priekšā mulst un padara apšaubāmu savu līdzšinējo centienu patiesumu ne viens vien tautas kalps, kurš teicis, ka latviešu valoda ir unikāla un to kropļot nedrīkst. Es neesmu valodnieks, un man nepatīk, ja nespeciālisti (vai tā ECB, vai Staļins, vai es) taisās par ekspertiem profesionālās lietās, tomēr man šķiet, ka ārēja, mākslīga, no sistēmu veselības viedokļa neargumentēta iejaukšanās unikālās sistēmās (kultūra, valoda…) ir to kropļošana. Labi, ka Latvijas valodnieku vairākums šādu iejaukšanos valodas sistēmā, cik var saprast, noraida. Atšķirībā no skolotājiem, ārstiem un Kultūras ministrijas, kuriem, ciktāl to darbs saistāms ar kultūru, ir vienalga, vai citur aizgūtās idejas ir transformējamas Latvijas kultūrvidē par labu tai.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas daudz bijis prieka par to, ka atjaunojas latviešu valodas sociālais statuss, sabiedrisko funkciju daudzveidība, par to, ka latviešu valodas pielietojums kļūst aptverošāks un aptverošāks. Tas atkal pārņēma tiesu, armiju, pārvaldi, finanses… Bet turpat līdzās pastāv nepārtrauktas bažas par to, ka latviešu valoda arvien ir trausla un apdraudēta, par to, ka lingvistiskās interferences rezultāti netiek pienācīgi novērtēti. Par to, ka valodas lietotāju attieksme pret savu valodu un arī valodas kultūra varētu būt augstāki un pašapzinīgāki. Jo tas ļautu, piemēram, cerēt, ka globālai domāšanai nav nepieciešama pastarpināšanās no latviešu valodas un ka nācija arī šajā līmenī spēj apzināties sevi savā valodā. Par to, ka «simplificētā – lejupslīdoši, regresīvi vienkāršotā apziņa izvēršas deliteraturizētā lingvā» (R. Vilciņš), bet aleksija (nelasīšana) top drauds valodai. Par to, ka valoda top kopta un sargāta, nevis rūpējoties par dažādu sociālu grupu kultūras līmeni, bet gan ar bezmaz direktīvu, uztieptu pūrismu ( ne kādu pie meičas iekšā, ne meiču laukā, citādi tautas samaitās). Utt. Man nepārtrauktā valodas labilitātes sajūta liek domāt nevis par to, ka krievi joprojām nāk, bet par to, ka valodniecība visplašākajā nozīmē joprojām nav viens no valsts kultūrpolitikas stūrakmeņiem. Un tāpēc ikviens augsti pilnvarots importa nepraša var te pielāgot latviešu valodu savai sīkai vajadzībai.
Pārlasīju «eiro» un «euro» veltīto polemiku. Joprojām nesaprotu, kam šīs manipulācijas vajadzīgas. Kāpēc latviešu (latviešu!) valodā rakstītos oficiālos tekstos jāstāv «euro»? Tieslietu ministrs (Diena, 30.01.2013.) teic, ka «oficiālajos dokumentos ir jāparādās oficiālajam eiro nosaukumam «euro» (..) neviens mums neliedz visos pārējos tekstos vai runā lietot vārdu, kā to paredz latviešu gramatikas noteikumi». Kāpēc? Kāpēc diviem miljoniem savā nacionālās valodas lietojumā jāpiekāpjas dažiem latviešu valodā (varbūt) kaut cik trenētiem ECB klerkiem? Kāpēc šis lietojums atkal jāsašaurina? Varbūt labāk būtu uz eiro banknotēm nodrukāt, ka ES dalībvalstī Latvijā oficiālais euro nosaukums ir «eiro»?
Tādā garā domādama, ECB drīz vien sāks mums prasīt, kāpēc mums Estonia ir Igaunija, kāpēc Krievija mums Krievija, nevis Raša… Un tādā garā arvien tālāk un plašāk. Man šķiet, ka eirobirokrātu sapnis ir standartizēta Eiropas savienoto valstu valoda. To ideāls ir viduslaiki, kad lietvedības, likumu un sabiedriskās dzīves valoda bija latīņu valoda. Bet valstīm ar savām valodām un kultūrām ECB iesaka atgriezties situācijā pirms Dantes, kurš kaut ko pamanījās sacerēt necilajā itāļu valodā. Pirms Čosera, kurš to pašu veica Anglijā. Pirms Ronsāra Francijā. Situācijā, pirms vēl nācija apzinājās sevi savā valodā.
Turklāt jāteic, ka Staļins, šķiet, bijis progresīvāks «valodnieks» nekā ECB. Vismaz pieminētajā tekstā viņš noraida iespēju mainīt valodu ar sprādzienveidīgu iejaukšanos.