Eiroparlamenta vēlēšanas Latvijai būs tik nozīmīgas, cik nozīmīgi spēs būt ievēlētie deputāti kā kopums.
Tas, ka puse nezina, par ko balsot EP vēlēšanās, liecina, ka iepriekšējās eiroparlamenta vēlēšanas Latvijai bijušas nenozīmīgas. Tas, ka Latviju jo daudzās jomās min pie pēdējām šajā savienībā, liecina, ka iepriekšējās vēlēšanas ne tik vien bijušas nenozīmīgas, bet arī bezatbildīgas. Latvija savu pārstāvību eiroparlamentā realizējusi formāli. Katrs ievēlētais lēmis sevi labi ja vien partejiskai vai noteiktai profesionālai pārstāvībai.
Taču, ja jau runa ir par parlamentāru līmeni, tad vissvarīgākās šķiet mērogu "Eiropas Savienība" un "Latvija" attiecības. Pārliecība par kandidātu rīcībspēju un atdevi Latvijai šajos mērogos. Tādu pārliecību man ne kandidātu saraksti, ne kandidātu publiskie teksti nedod. Lielākā daļa, ja runa ir par ES un Latvijas politisko perspektīvu, manuprāt, pat izvairās atklāti skatīties acīs ij Eiropas Savienībai, ij Latvijai. Tie grasās stumt parlamentam cauri tās vai citas atsevišķas prioritātes, bet tas, uz kuru pusi un kā ES kontekstā stumjas valsts, tiem šķiet otršķirīgi. Tikai pāris (šodien laikam vairs nedrīkst teikt – kuras) kandidējošas partijas nodarbina šis līmenis. Un te sacītais nav domāts vēlētāju izvēlei, bet ievēlēto atbildībai.
Protams, sarakstos ir atrodami astoņi simpātiski cilvēki, kuri Briselē neapjuks. Taču – te runāju tikai par to, ka nav pieņemams, ja kandidātu lērums sevi pozicionē kā apriorus provinciāļus, kuri negrasās būt politiķi atbilstoši deleģēšanas mērogam. Protams, tie varētu spēt, kā agrāk no Maskavas, atvest Latvijai no Briseles kādu loksni cinkota bleķa un citas labas mantas. Bet vai tie spēs pastāvēt uz valsts pozicionēšanu tai visizdevīgākā, laikmetīgākā veidā – stipri šaubos. Šīs šaubas pastiprina esošo eirodeputātu stils un rezultativitāte.
Protams, šā sasaukuma eirodeputāti var uzrādīt virkni labu darbu savu politisko interešu, kopienu vai nozaru labad. Tas ir jauki, ja bērniņš izrauj no dobes dažas balandas. Tomēr dobes ravēšanu un augsnes kopšanu tas pametis "pieaugušo" ziņā. Tostarp ne reizi vien teikts, ka eiroparlamenta priekšsēdētāja Gerta Poteringa nupat pieminētās "Eiropas kopējās vērtības" nostiprināmas vismaz divvirzienu kustībā. Uz valsti un no valsts. Lai eirodeputātiem pirmā vietā ES, lai pirmā vietā Latvijas intereses – abos gadījumos tiem būtu jāpieliek visas pūles, lai šajā kustībā pastāv līdzsvars. Gan apelējot pie valsts varas, gan pie ES institūtiem. Līdzsvars, manuprāt, nozīmē dabisku (valstu, sabiedrību) pašcieņu veicinošu integrētību.
Kāds stāvoklis Latvijā? Protams, IKP pieaugums. Bet kas bijuši šā pieauguma pamatbaudītāji – vietējie vai ārvalstu aktori? Vienpusīga (uz valsti) preču kustība. Vienpusīga (no valsts) darbaspēka kustība. Negatīvs starpvalstu investīciju saldo. Kapitāla kustība no vakariem uz rītiem, finanšu peļņas kustība – uz otru pusi. Negatīvs ilgtermiņa migrācijas saldo. Utt. Vai šīs lietas būtu tikai "iekšpolitisku apsvērumu" (G. Poterings) noteiktas? "Tāds vienā virzienā vērsts Eiropas kopienas brīvā tirgus principu realizācijas mehānisms ir Latvijai likumsakarīgs. Par to runāts ES lēmumā tālajā 1993. gadā pirms sarunām ar Centrālās un Austrumeiropas valstīm" (J. Zaiceva). "Vecajai" Eiropai nav pārāk jābrīnās par "krīzes bedri" Austrumeiropā. Lielā mērā šo īpašo AE bedri radījis tas, ka "kopējās vērtības" te strēbtas ar dažāda lieluma un ātruma karotēm. Un te, manuprāt, vistiešākā veidā atklājas eroparlamenta deputātu atbildības lauciņš, ko tie šādā līmenī nav ne aruši, ne sējuši. Tie palaikam sakarīgi komentējuši vien svarīgas, tomēr atsevišķas lietas (pakalpojumi, energotirgus...). Bet nav vīžojuši iestāties pat par to, lai ES nevis uztieptu nacionālām valstīm birokratizāciju, bet nodrošinātu to saimniecībai un sabiedrībām stabilus spēles noteikumus. 2008. gadā Latvijas MK pieņēmis 1117 noteikumus u.c. normas, no kurām 51% bijuši iepriekšējo normu grozījumi. Liela daļa šo vietējo papīra plūdu radusies ES birokrātiskās iekāres dēļ. Ko Latvijas eiroparlamenta deputāti panākuši, lai valstis sadarbotos stabilu kopienas pārvaldes pamatprincipu ietvaros, nevis nerimtā, turklāt nereti korporatīvu interešu noteiktā sīkumainībā? Manuprāt, iepriekšējā sasaukuma eiroparlamenta deputāti no Latvijas nav bijuši politiķi. Ne ES, ne Latvijas interešu līmenī. Tikai (parlamenta) locekļi.
Nomācošs vairums eiroparlamenta kandidātu diemžēl grasās būt tieši tādi paši. Vislabāk tas redzams to attieksmē pret Lisabonas līgumu. Domas par tādu, manuprāt, principa lietu kā federāla Eiropa tie (ne visi) centušies apiet, noklusēt. Tāpat kā Poterings līdz ar lērumu vietējo un eiroklerku, kuri, runādami par "kopējām vērtībām", tiekušies izolēt sabiedrību no lemšanas par šo "kopējo vērtību" konstitucionālu instrumentāciju (Lisabonas līgumu). Tie nekomentē sekas Latvijai no konsensa principa aizstāšanas ar vairākuma principu, izstāšanās gribas pārvēršanu no atsevišķas valsts gribas (referendums) faktiski par "vecāko brāļu..." gribas nosacījumu u. tml. Smiekli nāk, ja šie ļaudis piesakās deleģēties uz eiroparlamentu kā apriori ES gribas izpildītāji, nevis kā šīs gribas veidotāji. Raudiens nāk, ja to pavada gaudulīgas sentences par mazās Latvijas mazajām iespējām kaut ko panākt starp "lielajiem". Tā ir pašatzīšanās slinkumā, bezgribā vai nespējā kompensēt ietekmes kvantitāti ar kvalitāti.
Varbūt Latvijai labāk uzreiz sadalīt savus mandātus valstīm, kurām lielāka teikšana pār Latvijas dienaskārtību nekā tās valdībai? Teiksim, šķinķot tos Zviedrijai. Kam naudiņu tērēt? Smukumam? Pamatā dekoratīvai klātbūtnei? Gan jau ES pēdējo vietu līmenī mums kaut ko piešķirs arī bez pārstāvības. Turklāt, lemjot ar vairākumu, astoņu iztrūkumu no 736 šā vai tā nemanīs. Uz to, lai manītu, Latvija un tās deputāti nav pastāvējuši.