Valsts kancelejas direktorei Elitai Dreimanei taisnība: «Ir bezatbildīgi apgalvot, ka vispār nav veiktas strukturālās reformas. Valsts pārvaldē ir veiktas daudzas strukturālās reformas.» (NRA, 9.09.2011.) Un līdzīgā garā veiktas daudzas valsts pārvaldes reformas.
Bijusi Reformu ministrija, bijis īpašu uzdevumu ministra sekretariāts valsts pārvaldes lietās... Bijuši normatīvie akti, kuri noseguši visu laukumu no civildienesta ierēdņu atalgojuma līdz dokumentu noformēšanai… Kārtējais paziņojums, ka valsts pārvaldē atkal «gaidāmas pamatīgas reformas», stiprina viedokli, ka šo reformu žanrs ir farss.
Jēdzienus «nacionālās kvalitātes politika», «kvalitātes vadība», «administratīvā kapacitāte», «uz iedzīvotājiem orientēta administrācija», «uz rezultātu orientēta vadība»… atbildīgas Latvijas amatpersonas regulāri ņem mutē jau vairāk nekā desmit gadus. Vārdi «vienas pieturas aģentūra» Latvijā tiek lietoti kopš 1994. gada (atskatoties uz Somiju). Ierēdņu atalgojums locīts tik bieži, ka no šī biežuma vien tos var pārņemt nedrošības izjūta. Kopš 2002. gada saskaitīju vairākus brašus paziņojumus par valsts pārvaldē strādājošo vispusīgu novērtējumu un vispārēju funkciju auditu šajā jomā. Utt., u.tml.
Tad kāpēc Latvijā pie it kā notikušām «daudzām strukturālām» un pārvaldes reformām katrā jaunā reizē par šo reformu atkal tiek runāts pārvaldes bāzes (!) parametru līmenī? Nevis par pārvaldes attīstību kā jau padarītā efektīvu korekciju (modernizāciju) saskaņā ar laika gaitu? Kāpēc «administratīvā sloga mazināšana» ir 2013. gada uzdevums, ja tas bija jau Reformu ministrijas uzdevums? Kāpēc mainīgā atalgojuma daļa netika saistīta ar darba izpildi jau 1999. vai 2004. gadā? Ja pēkšņi pamanīts, ka iedzīvotāji tiek «sūtīti pa iestādēm», kāpēc nav pēc būtības veikta daudzkārt piesauktā lietvedības reforma un IT parādīšanās pārvaldē joprojām nenozīmē, ka ierēdnis pārstās rēgoties starp informāciju un cilvēku? Kāpēc minētajā koncepcijā arvien jūtama disharmonija starp trim galvenajiem (subjektīvi) pārvaldes reformas vektoriem: varas atbildības un pilnvaru pārdale starp dažādiem līmeņiem; aparāta vai administratīvā reforma; valsts dienesta reforma (atalgojums, piesaiste rezultātam…)? Utt.
Acīmredzot lielā mērā tas tā ir tāpēc, ka politiskā vara jau tiktāl saplūdusi ar augstāko birokrātiju, ka arī nevēlas neko mainīt. Ivars Godmanis savā pēdējā valdīšanā eleganti aplauzās pret šo vienoto tandēmu. Lai arī gribēja veikt vien pāris minētajā koncepcijā iederīgus darbiņus (bet virsraksti avīzēs 2008., 2009. gadā bija; Galvas cērt tikai papīra ierēdņiem, Ierēdņu skaitu samazina simboliski...). Spriežot pēc retorikas, kārtējās reformas iniciatori paši arī to uztver kā farsu. Pirmkārt, ja pirms trim gadiem ieviestā vienotā atalgojuma sistēma uz papīra tiešām bija pareiza, tad, manuprāt, tas nozīmē, ka valdība, ierēdņi bija savu darbu padarījuši – radījuši profesionālu pamatu politiskam lēmumam, politiskai rīcībai. Tātad – ja sistēma nedarbojas, tad tāpēc, ka politiķi to nevēlas. Lai gan – pirms trim gadiem Saeimai par valdības iesniegto projektu bija cits viedoklis. Tas tika saukts par juridisku brāķi, un Saeima akceptēja tā salāpīto variantu. Taču tā pati politiskā vara nejutās iedvesmota sakārtot sistēmu ne pēc Neo publikācijām, ne pēc Valsts kontroles vairākkārtējām konstatācijām, ka bilde mainās formāli (ailē atalgojums), bet faktiski sistēma, dažādi līferējot, tiecas saglabāt visu kā bijis.
Otrkārt, ja par atalgojuma līmeņa pamatojumu top tas, ka no valsts pārvaldes mūk projām augsta līmeņa profesionāļi, tad šobrīd jājautā, cik zems ir Valsts kancelejas profesionālisma kritērijs. Jo mūk projām cilvēki, kuri kā kopums nespēj apliecināt sava darba rezultativitāti. Tātad – profāni. Kādi profesionāļi, ja mums ir «dārga un mazefektīva valsts pārvalde» (A. Bērziņš), kura saskarē ar cilvēkiem turklāt arvien godā principu – «pelīte uz augšu, uz leju – tīģeris» (A. Ābele)? Finanšu ministrija jau 2011. gadā atzina, ka vienotā atalgojuma sistēma bijusi kļūda, un grasījās atcelt atalgojuma griestus. Tātad paziņoja – neko nevajadzēja mainīt. Treškārt, vai spēlēšanās ar ierēdņu skaitu varas izpratnē ir joks? Jo nesen, apspriežot šā gada budžetu, tika spriests, ka ierēdņu skaitu varētu palielināt. Nupat tiek pausts, ka tas varētu sarukt uz pusi. Kopumā tas rada iespaidu, ka idejām kārtējo reizi trūkst kvalificēta pamatojuma. Bet – farsa dēļ nav ar īpaši ko censties.