«Ne reizi vien pārbaudījis savu sirdsapziņu Dieva priekšā, esmu nonācis pie pārliecības, ka ievērojamā vecuma dēļ man vairs nepietiek spēku, lai pienācīgi veiktu Svētā Pētera kalpošanu,» 11. februārī paziņoja pāvests Benedikts XVI.
Acīmredzot tas ir godīgs un patiess paziņojums, kuru tiešām noteica lūgšanas, nevis intrigas. Noguris cilvēks godīgi pateica, ka nespēj būt uzdevuma augstumos. Jozefs pateica, ka nebūs vairs Benedikts. Būtu labi, ja šī Benedikta XVI ticības liecība iedvesmotu ikvienu pārbaudīt savu sirdsapziņu. Ja ne Dieva, tad vismaz savu tuvinieku, sava pienākuma vai savas tautas priekšā.
Man šķiet, ka pāvesta Benedikta XVI laiks ir sarežģīts. Savā ziņā pat sarežģītāks nekā pāvesta Jāņa Pāvila II laiks. Jo tas, ar ko Jānis Pāvils II cīnījās kā ar nosacīti ārēju pretspēku, lielā mērā ir kļuvis par antispēku sevī. Proti – globālie naratīvi, lielās idejas, kuras uzturēt arvien tiecas katoļu baznīca, tiek izsmieti, piezemēti, pakārtoti zemiskajam, patērnieciskajam, kariķēti arī no to sabiedrību puses, kuras neviena nespiestas uzskata sevi par piederīgām kristīgās pasaules kultūrai. Lai baznīca izturētu šo spiedienu, lai neielaistos spekulācijās ar bezdievīgo, vajag spēt koncentrēt sevī un baznīcas vadībā ļoti lielu apdāvinātību, ļoti lielu garīgo un fizisko spēku. Man liekas – ne jau pozas dēļ, ne jau lai būtu pirmais pāvests vairāku gadsimtu gaitā, kurš atkāpjas pats, Benedikts XVI jau 2011. gadā pieļāva iespēju aiziet.
Arī mēs paši pie sevis pieredzam šo nogurdinošo situāciju. Pārmēru liela daļa no mums izvēlas būt pasīvi savā ticībā (Dievam vai no tiesas brīvai valstij), lai ar saviem aktīvajiem centieniem balstītu konsumerisma ideoloģiju. Baznīca tādu liekulību nez vai var atļauties. Savukārt mums ir nepieciešami līderi, kuri neiztaisa cilvēka devalvāciju par attīstību.
Iespējams, Benedikts XVI, kurš bijis pāvests ar baznīcu saistītu, regulāru skandālu laikā, paredz, ka līdzīga rakstura spriedze turpmāk pieaugs. Turklāt šī spriedze varētu kļūt arvien destruktīvāka. Man radies iespaids, kā pēdējos gados tie, kuri manipulē ar sabiedrībām mamona dēļ, vēlas, lai katoļu baznīca mūsu uztverē būtu mūsdienīgu vērtību uztveres ziņā visai atpalikusi teritorija, kurā par maz demokrātijas. Tā tur jāievieš, izmantojot gan pastāvošus, gan sagudrotus iemeslus. Tāpēc ir izdevīgāk ne tik daudz iesaistīt katoļu baznīcu cilvēcīgās, demokrātiskās pasaules nostiprināšanā, cik gādāt par šīs unikālās, samērā konsolidētās sistēmas, kura aptver miljardu cilvēku, vājināšanu.
Pāvests Benedikts XVI uzstājās pret abortiem, homoseksuālismu, feminismu, kontraceptīviem un vēl citām «Eiropas vērtībām». Arī Hariju Poteru. Modernā Eiropa šajā sakarā kurnēja. Baznīcas tēls tika traumēts (pedofilija, finanses, iekšējie skandāli). Taču baznīcas vēlme tikt skaidrībā par saviem grēkiem radīja ne tik daudz atbalstu, cik tika izmantota kampaņai, lai degradētu baznīcu kā tādu. Pāvests atzina baznīcas grēku un teica: «Mums jājautā sev, kur ir mūsu kļūda.»
Plašākā kontekstā tas būs jājautā arī turpmāk. Acīmredzot nepieciešamība nostiprināt baznīcu noteica to, ka Benedikts XVI ir pāvests, kurš pēdējā gadsimta laikā iecēlis visvairāk kardinālu (teju viens kardināls mēnesī). Un – ne velti teju pirmie, kuri pamodās pēc Benedikta XVI paziņojuma, bija tie, kuri cer, ka katoļu baznīcu gaida epohālas pārmaiņas pāvesta institūta demokratizācijas virzienā. Cer uz to, ka baznīca taps manipulējamāka.
Tostarp pat laicīgā dzīvē mums trūkst līderu, kuri spētu tikt galā ar paviršību elementārās ikdienas lietās, ar horizontālā, viendimensijas cilvēka jēdzīgu uzturēšanu. Tostarp no baznīcas (no Dieva) mēs šobrīd gaidām atklāsmes, kas mūs akceptē šajā viendimensijas līmenī, kas akceptē mūsu pilnīgu autonomiju ar jebkādām tās vēlmēm, atkarībām… Turklāt pastāvot tādam «ticībai sevišķi bīstamam fenomenam (..), kad ticības atziņas un reliģiskie rituāli netop noliegti, bet sadzīves aspektā tiek turēti par mazsvarīgiem, nekam nederīgiem un atrautiem no dzīves. Tad ticība Dievam itin bieži ir virspusēja un ļaudis dzīvo tā, «it kā Dieva nebūtu» (etsi Deus non daretur)» (Benedikts XVI). Šāda, attieksmē pret ticību un arī cilvēku postoša, nostāja pastāv gan indivīdu, gan politikas līmenī. Tā pastāv Eiropā. Tā tiecas absolutizēt savu lineāro patiesību, kādēļ tās konflikts ar baznīcu ir abām pusēm būtisks. Baznīca var kārtējo reizi pielāgoties. Spiediens uz pielāgošanās pusi ir milzīgs. Bet, lai arī pāvesta biogrāfi raksta, ka Jozefs Racingers līdz 1968. gada notikumiem bijis teologs liberālis un reformators, man šķiet, ka viņam šāda pielāgošanās horizontālai dzīvei nav pieņemama. Bet tagad efektīvāks varētu būt harismātisks līderis, gudrs fanātiķis labā nozīmē. Nevis gudrs pragmatiķis.