Agrāk pirms vēlēšanām desa dažviet kļuva garāka un zeķbikses pieejamākas. Tagad pirms vēlēšanām allaž iesēdina vai aiztur kādu kukuļdevēju vai ņēmēju. Nekas daudz nav mainījies. 1992. vai vēl 1998. gadā vēl bija pilnīgi normāli jautāt – ja mums ir ietekmīgi korumpanti, kāpēc tie nesēž?
Bet, ja mums iespaidīgus apmērus arvien saglabā tādas lietas, kuru dzīvības pamats ir korupcija (kontrabanda, narkotiku bizness, ēnu ekonomika…), tad 2013. gadā jau ir vietā jautāt – kāpēc nesēž tie, kuriem jātiek ar korupciju galā?
Pilnīgi iespējams, ka primitīvā kukuļošana – no rokas rokā, no mutes mutē – pamatā vēl tiek piekopta tikai uz Latvijas lielceļiem. Lai kā – mūsu korupcijas apkarotāji pagaidām savus panākumus izrāda vien šajā līmenī. Tikmēr institucionālā korupcija kļuvusi par Latvijas saimnieciskās kultūras pamatelementu, par būtisku birokrātijas pašmotivācijas faktoru. Citādi, pirmkārt, nebūtu iespējams, ka iepriekš minēto darbību apjoms kļūst tautsaimnieciski nozīmīgs, otrkārt, nebūtu iespējams tas, ka birokrātija (nomenklatūra) joprojām nav pievērsta cilvēkam, arvien pastāv ne tik daudz kā atbalsta, cik kā dažāda veida tramdīšanas un izspiešanas institūts. Piemēram, vai katrs būs pieredzējis, ka ierēdņi tiecas dublēt noteiktās normas, kādēļ lietu kustības ātrums (arī skaitītāja darbība) top atkarīgi no tā, cik lielā mērā klients respektē ierēdņa privāto pieeju konkrētām tiesībām. Tas ir oportūnisms, un tā ir korupcija. Jo ierēdnis tiecas radīt otro realitāti, apstākļus, kas ļautu tam gan tiesiski, gan materiāli apzagt valsti un cilvēku, apstākļus, kuros taptu legalizēti un uzdoti par tiesiskiem lēmumi, kam nav sabiedriskās sankcijas. Tiklab indivīda kā institūta (politikas) līmenī.
Vai tad otrā ekonomika (ēnu realitāte, proti – korupcija) varētu pastāvēt, ja tās labā nedarbotos institucionāla sistēma, sākot ar administrāciju, beidzot ar tiesībām? Pats bēdīgākais ir tas, ka varas un sabiedrības attiecības kopš padomju laikiem nav būtiski mainījušās. Tā laika korupcijas modeļi arvien modē. Mūsu ģimenes draugi nesen pārcēlās uz Bretaņu. Viņi nebija nabagi. Nu kundze zvana un teic, ka pieķērusi sevi iznākam no finanšu inspekcijas ar platu smaidu sejā. Un tikpat gandarīta viņa bijusi saskarsmē ar citām valsts vai municipālām iestādēm. Latvijā kas tāds šķitis neiedomājami. Ģimenes galva pieteicies dibināt uzņēmumu. Uzreiz iekļauts apritē, noteiktas primārās konsultācijas, kurās, neraugoties uz savu vēl necilo franču valodu, viņi visu, sākot ar papīru darbiem, beidzot ar rīcības kontekstu, sapratuši. Un arī turpmāk tiekot šajā virzienā nevis izspiesti, bet iesaistīti un atbalstīti.
Tostarp Latvijā varas un sabiedrības attiecības veidojas tā, ka sabiedrībai korupcija arvien ir bezmaz «veselības pazīme. Nekas cits, kā vien dzīves izpausme. Patoloģiskas dzīves, kura tomēr ir labāka par nāvi» (A. Bezansons). Nenomaksāto nodokļu apjoms, aplokšņu algas, arī KNAB, kurš grasās būt kukuļu (dāvanu) regulators… Savā ziņā sabiedrība arvien balsta korupciju, lai neapstātos normāla (!) dzīve.
Proti – pienācīgi nenoregulētu varas un sabiedrības attiecību dēļ. Darījumu saturu arvien lielā mērā nosaka nevis tiesisks pamats, bet tas, kādas tiesības ir darījuma operatoriem. Vienlaikus – pārvalde turpina komercializēties visos līmeņos. Administratīvais resurss top prece. Šī tendence liecina, ka daļa politiķu un ierēdņu tiecas pārdalīt valsti par labu ēnu realitātei. Jo tad var cerēt, ka arvien vairāk (varas) pakalpojumu izdosies distancēt no atklātības. Bet kukulis ir tik vien kā šādu «preču vai pakalpojumu cenas ekonomisks regulators» (L. Timofejevs, Institucionālā korupcija). Vara (pēc vēlēšanām) tiek uztverta kā īpašums, kā tirgošanās priekšmets. Ja agrāk tirgoja vietu rindā pēc deficīta, tagad tirgo amatus un pērk balsis. Uzmanība arvien tiek pievērsta atsevišķiem korupcijas gadījumiem, nevis tās institucionālajam vērienam. Utt., u.tml.
Es uzskatu, ka korupcijas novēršanas līmenī KNAB nedarbojas. Pareizāk – valstī nav korupcijas novēršanas politikas. Jo tad būtu jātop redzamiem nozīmīgiem pārkārtojumiem valsts institucionālajās sistēmās. Acīmredzot politiķi nav šādos pārkārtojumos ieinteresēti. Acīmredzot ir izdevīgāk skaidrot korupciju ar «personisko alkatību» un rīkoties vien šajā līmenī. Lai arī personisko uzvedību, iespējams, jau nosaka pakļaušanās kleptokrātiskai sistēmai.