Bija vesels gads laika, lai apskatītu 18. februāra referendumu no visām pusēm. Taču joprojām vai ikviens tajā redz tikai to, ko grib redzēt, un ne par kripatu vairāk. Viens redz 74,8%, otrs 25,2%.
Katram no tiem liekas, ka viņš aizstāvējis savu valodu, tās pašcieņu. Vieni uzsver to, ka referendumu «iniciēja ļoti šaura cilvēku grupa», otri to, ka šai šaurajai grupai izdevās mobilizēt 273 000 Latvijas pilsoņu. Vieni priecājas par to, ka saliedētība dabūjusi no valsts pāris miljonus divos gados, otri ironizē par to, ka šie miljoni tiek tērēti problēmas aptamborēšanai, nevis saliedētības politikas veidošanai.
Gada laikā ne Saeimas Sabiedrības saliedētības komisija, ne arī, piemēram, otrā Tautu foruma iniciatīvas grupa nav bijušas spējīgas paveikt pat tik daudz, kā nodefinēt sabiedriskā dialoga bāzes principus, kurus visi dialoga partneri uztvertu vienlīdz ieinteresēti. Integrācijas politika kā bijusi, tā paliek šauras cilvēku grupas (varas aprindu) fantāzijas auglis, kura akceptu plašās daudzu tautību bērnu masās šai grupai nav izdevies panākt. Bet sadzīves līmenī viss ir apmēram tāpat kā pirms gada. Mazliet vairāk pozu un ārišķības, mazliet mazāk kultūras starpetniskā saskarē.
Toties politiskā ziņā referendums sagādāja iespēju partijām un sabiedriskajām organizācijām aktīvāk vārīties katrai savās sulās. Sevišķi tas sakāms par krievvalodīgo organizācijām. Domāju, ka šo aktivitāti noteica ne tik daudz referenduma iniciatoru griba un referenduma iznākums, cik partiju nespēja cīņu par varu (partijiskos uztveres stereotipus) transformēt cīņā par valsti un tautu. Bet, ja varas partiju izrādīšanās nespēj lāgā vienot ap varu pat latviešus, tad arī referenduma sekām piedien Ērika Stendzenieka sacītais: «Nepatika pret valsti krievus vieno, latviešus šķeļ – tā ir problēma» (NRA, 29.01.2013.). Es vārda «valsts» vietā lietotu vārdu «vara», taču ne tas te galvenais. Galvenais – tā ir problēma.
Politiski būtu bijis labi ne tik daudz dancot ap referenduma jautājumu kā tādu un priecāties par to, ka «mēs uzvarējām» situācijā, kad neuzvarēt nebija iespējams, cik domāt, ko tad tā otra puse grib panākt ar savu aprioro «zaudējumu». Viens no referenduma organizatoriem Aleksandrs Gapoņenko savulaik teica, ka ne krievu valoda kā otrā valsts valoda ir galvenais mērķis, bet gan «vienādas ar latviešiem politiskās un ekonomiskās tiesības (..) lai kopā veidotu mūsdienīgu Latvijas nāciju» (NRA, 24.02.2012.). Pats referendums bijis «krievu kopienas mobilizācijas instruments». Nekādu otru valsts valodu referendums nevarēja dot. Tas bija skaidrs visiem. Bet savādi, ka arī tagad, pēc gada, politiķiem vairāk patīk spēlēties ar formālo referenduma iznākumu, nekā vērtēt referenduma kontekstu un iespējamās pēcdarbības.
Referendums mobilizēja ij latviešus, ij krievus. Latviešu vidē šis mobilizācijas impulss lielā mērā apdzisa partijās, bet krievvalodīgo vidē aktivizējās nevalstiskās organizācijas (ne partijas). Piemēram, nepilsoņu parlamenta ideja bez vēlmes radīt «neiekļauto» pārstāvības institūtu manā uztverē satur arī nolūku radīt struktūru, kas traucētu referenduma šā vai tā atklātajam mobilizācijas resursam (320 000 nepilsoņu plus 273 000 pilsoņu) atdzist un izšķīst, kas to vairāk vai mazāk regulāri aktivizētu un iesaistītu publiskās norisēs.
Diemžēl Saeimas koalīcija uzskatīja par pieņemamu savus saliedētībai veltītos miljonus devalvēt ar demokrātijas sasniedzamības sliekšņa trīskāršu paaugstināšanu.
Ja demokrātiskas normas tiešām «pakļaujas ļaunprātīgai mērķtiecīgai rīcībai un ļauj spēlēties ar stabilitāti valstī» (S. Āboltiņa), tad tās pārstāj būt demokrātiskas normas. Bet, ja kārtējo reizi atsevišķu varai nevēlamu demokrātisku izpausmju dēļ tiek sašaurināts viss demokrātijas lauks, tad tā varbūt nav ļaunprātīga, bet nav arī demokrātiska rīcība. Astoņsimt un vairāk tūkstošu apdraudētība no 270 tūkstošu dalības, manuprāt, demokrātiskā procedūrā šķiet koalīcijas radīts izdomājums un nekas vairāk. Vara nespēja ar demokrātiskiem līdzekļiem apliecināt savu viedumu, tādēļ paziņoja – valstī par daudz demokrātijas. Tādēļ distance starp varu un suverēnu jāpalielina. Tas man šķiet galvenais, ko varas partijas izlobīja no šā referenduma. Bet – ierobežošana nav adekvāta atbilde uz citādi domājošo izpausmēm. Tas ir tikai varas pielietojums. Problēma paliek.