Ekonomists Uldis Osis Valsts prezidenta Andra Bērziņa sacītajam – «mums ir daudz dažādu politiku un stratēģiju, bet trūkst konkrēta šodienas rīcības plāna» piebilda: «Sāksim ar to, ka valstij īsti nav arī šo stratēģiju.» (Diena, 4.03.2013.)
Ne viņi pirmie, ne droši vien pēdējie, kuri konstatē, ka valsts tiek taisīta uz dullo. Jo, ja tavā formālajā izglītības, militārajā, pašvaldību vai vēl kādā doktrīnā nav skaidri definēti tālejoši praktiski mērķi un intereses, kā tu vari zināt, kādu izglītības sistēmu, kādu armiju, kādu administratīvi teritoriālo iekārtojumu valstij, ilgtspējīgai valstij būvēt? Kāda čura kārtējam ministram iešaujas galvā, tā valsts maun.
Kārtējam neveiksmīgajam eksperimentam seko nevis profesionāls iepriekšējā novērtējums, bet augstu amatpersonu vaimanu periods («ir absolūti lieki meklēt vainīgos, kādēļ tāda situācija ir veidojusies» – E. Sprūdžs u.c. pirms viņa), kura laikā bez jebkādām rezultāta garantijām tiek sagatavota nākamā eksperimenta mitoloģija (vīzija), kuru jaunie kārtējie ministri laiž tautās bez sistēmiska pamatojuma. «Ir jāraugās uz risinājumiem, kā līdz 2020. gadam izveidot izsvērtu, brīvprātīgu un loģisku administratīvo teritoriju sadalījumu. Lai novadi būtu ekonomiski patstāvīgi, spējīgi saviem iedzīvotājiem nodrošināt dzīvei un darbam labvēlīgu kvalitatīvu vidi un infrastruktūru» (E. Sprūdžs un, minot citu gadu, vismaz seši premjerministri vai pašvaldību ministri pirms viņa). Bakstīšanās metode ir varas iecienītākā «stratēģiskā» metode.
Tagad Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) radījusi vīziju, kura paredz, ka līdz 2020. gadam esošās 119 pašvaldības brīvprātīgi apvienosies un izveidos 30 pašvaldības. Edmunds Sprūdžs uzskata, ka pirms dažiem gadiem veiktā pašvaldību reforma valstī nav devusi gaidīto ekonomisko efektu. Bet kur garantija, ka tagad nesekos kārtējais eksperiments ar cilvēkiem un valsti? Tik vien kā tajā, ka šoreiz centrālā vara būs konvertējusi savu atbildību vietējā «brīvprātībā»? Taču bez reālā valsts (!) politikā konvertētiem mērķiem pozitīvs rezultāts taps tāpat kā līdz šim – atsevišķās vietās un apstākļu sakritības dēļ. Nevis valsts politikas dēļ. Taču, kad valsts politika beidzot spēs garantēt savu ideju rezultātu, nav zināms. Bakstīšanās lietpratējiem tāda zināšana nav pieejama.
Māris Pūķis grāmatā Pašu valdība (2010) vērtē LR AP 1993. gada Latvijas pašvaldību reformu koncepcijas izpildi. Saistībā ar vairākumu uzdevumu, kuri skar reformas mērķus cilvēku dēļ, secināts: «nav izpildīts», «daļēji izpildīts». Kāpēc? Ko Sprūdžs var teikt koncepcijas divdesmitgadē? Nemeklēsim vainīgos? Mēģināsim atkal no jauna? Vai pēc šī jaunā eksperimenta cilvēki sāks atgriezties Latvijas laukos, no kuriem tos izdzina iepriekšējie, vietējie un centrālie eksperimenti? Vai Sprūdžs uzņemsies vainu, ja cilvēki neatgriezīsies? Gaidi ar maisu!
Ministrs Edgars Zalāns viņa bīdītajā reformas versijā redzēja durvis jaunām iespējām un paziņoja, ka politiķiem, kuri tās neredz, nav nākotnes (sk. Diena, 11.08.2008.). Nu ministrs Sprūdžs teic, ka Zalāna durvis nav bijušas nekādas durvis, bet drīzāk akmens kaklā.
Izsekojot visai šāda rakstura «polemikai» kopš 1990. gada, jāsecina, ka ne tikai politiķi, bet pat nozaru ministri nav bijuši spējīgi vienoties par principiem, kuri garantē pamatnolūku pēctecību.
Starp iepriekš piedāvātajiem skaitliskajiem reformas variantiem (119, 167,109, 102, 95,93, 82, 50, 40 pašvaldības) bija arī variants 33. Ja lēmumu pieņēmēji zinātu, ko grib un ko panāks, nevis bakstītos uz labu laimi, tad jādomā, ka tie jau vismaz pirms sešiem gadiem būtu spējuši pārliecināt sabiedrību, ka tieši pašvaldības bijušo rajonu skaitā ir Latvijas laimes stāsts. Ka tieši šajā variantā vara būs cilvēkam vispieejamākā, vistuvākā; ka tas garantēs optimālu, taisnīgu finanšu un funkciju pārdali starp valsts un vietējo varu; ka municipalitātes šajā variantā beidzot spēs reāli un atbildīgi apzināties, ka «veido nācijas pašu pamatu» (Eiropas municipālo brīvību harta). Ne tāds stāsts bijis, ne ir tagad. Bakstīšanās.