Rīga var gan būt itin laba Eiropas mākslas galvaspilsēta. Vietām Rīga var būt arī Eiropas kultūras galvaspilsēta. Piemēram, kā savu interešu (nozares, resora) telpā noslēgtu kultūras aprindu galvaspilsēta.
Skaidrs arī, ka Rīga 2014. gadā sauksies Eiropas kultūras galvaspilsēta šā vai tā. Tā ir noteikts un tā būs. Lai arī man šķiet, ka teju desmit pazīmju liecina – Rīgā ir par maz kultūras, lai to varētu uzskatīt par Eiropas kultūras galvaspilsētu pēc būtības. Tas ir subjektīvs viedoklis, un šeit nav runa par municipalitāti, bet par valsts un kultūras galvaspilsētu.
Pirmkārt, nez vai mūsdienu Eiropā var runāt par kādas vietas kultūras izcilību, ja tajā pat municipālā līmenī varas nodrošināšanas pamatlīdzeklis nav vis pozitīva ideju vai saimniecisko stratēģiju sacensība, bet etniska nošķiršanās. Tā ir nekultūra.
Otrkārt, Latvijas kultūrpolitika definē kultūru kā pakalpojumu, nevis kā katra darba pamatu un katra cilvēka pienākumu nacionālai, ētiskai augšupejai visās darbības jomās. Rīga šajā attieksmē ne ar ko neatšķiras. Nesen piedalījos nelielā sanāksmē, kur filozofi, pedagogi, politiķi runāja par kultūras telpu un to, kā un no kā šajā telpā veidot kaut cik ievērības cienīgu kultūras izdevumu. Es teicu, ka Latvijas kultūras aina man atgādina Arāla jūru – vietām vēl ir, vietām vairs nav. Man iebilda – paskaties, cik bagāta, cik saturīga un dažāda ir kultūras pasākumu plūsma. Un nosauca virkni īsā laikā bijušu, patiesi kvalitatīvu, izcilu notikumu. Es piekritu, ka ir gana, ko paskatīties, palasīties, paklausīties… bet nodomāju, kāpēc gan valsts ar tik bagātu kultūras straumi nepiedzīvo katram acīm redzamu uzplaukumu? Kāpēc ar kultūru pie mums kā ar desām – patēriņam tiek piedāvāts labu labais produktu klāsts, taču tu paliec nevis spēcīgāks, bet treknāks. Kultūras «ražotāju» slānis iepretī tās patērētāju slānim ir plāns. Kultūra faktiski tiek uzskatīta par biļešu pasākumu kopumu. Taču – tā ir runa tikai par kultūras «nozari» un mantojumu, bet ne par nacionālās darbības vispārējo kvalitāti te un tagad. Tā vairāk ir runa par kultūras bagāžu, nevis augstai kultūrai raksturīgu tautas gara stāvokli. Lielā mērā tauta izvēlas pamukt no brīvas valsts, kurai grūtas dienas. Tā ir izdzīvošanas, bet ne augstas kultūras pazīme. Līdzīgi intelektuālās elites dialogs ar politisko eliti pamatā ir šā brīža izdzīvošanas, nevis nākotnes vērtību dialogs, kurā intelektuālā kultūras elite būtu attīstības paradigmas noteicēja un kategoriska prasītāja. Rīga, protams, ir kultūras patēriņa galvaspilsēta, taču, neraugoties uz tajā no visas Latvijas izvākto un koncentrēto jaudu, Rīga patlaban nav ne kultūras (nācijas) mobilizācijas galvaspilsēta, ne tās piemērs.
Treškārt, būvinženieris Sergejs Meierovics nesen rādīja man daudzu ievērojamu un mazāk ievērojamu, vecāku un jaunāku Rīgas namu fotogrāfijas. Nami izskatījās nožēlojami. Dažus gāju apskatīties un redzēju pie tiem šiltes: «valsts īpašums», «pašvaldības īpašums», «privātīpašums». Solidāru nekulturālību. Bet Meierovica kungs teica: «Rīga kļūst jo gads, jo zaļāka. Proti – tā arvien vairāk pārklājas ar zaļām lupatām. Jaunielā, Peitavas ielā, Miesnieku ielā... Tā ir tikai Vecrīga, kur staigā tūristi. Secinājums? Tādā paskatā Rīga 2014. gadā nevar būt Eiropas kultūras galvaspilsēta. Ar kampaņām labot stāvokli vairs nepietiks laika.»
Ceturtkārt, rindas slimnīcās, tāpat vietu deficīts bērnudārzos jau sen vairs nav «pārejošas grūtības», bet stabils un varas uzskatā dabisks stāvoklis. Taču, ja problēma, kas citviet (Skandināvijas valstīs u. c.) tiek uzskatīta pamatā par organizatoriski atrisināmu, Rīgā netiek atrisināta gadu desmitos, tad ar šādu attieksmi pret cilvēku Rīga var saukties Eiropas kultūras galvaspilsēta tikpat pelnīti, cik savulaik padomju Maskava varētu tapt nosaukta par humānisma galvaspilsētu. Utt.
Nav nekādu šaubu par to, ka ar Rīga 2014 projektu saistītie cilvēki savu darbu veiks godam. Nav šaubu par to, ka gaidāmais pasākumu kopums veidos radošu, iespaidīgu, kultūras līmenī uzteicamu kopainu. Tomēr – par to, vai Rīga, vai valsts šobrīd ir vietas ar ļoti augstu kultūras vērtību, es atļaušos spriest pēc valsts un pilsētas ikdienas pamatdarbību kvalitātes un atdeves cilvēkiem.