Šo pašvaldību vēlēšanu kampaņu vēl vairāk nekā iepriekšējās raksturo (vismaz lielākajās pašvaldībās) neatpazīstamība, sīkumainība un ambīcijas. Tāpēc ievēlētās domes kopumā būs nestabilākas, tautas kalpu hormonālās vētras – intensīvākas.
Vairākums daudzviet būs plūstošs, un tas nozīmē biežākas mēru maiņas. Neko īpaši citādu no uz ātru roku un sevis dēļ sastiķētām politiskām organizācijām nevar gaidīt. Neraugoties uz reālo lomu varā, tās visas gan savā idejiskā, gan organizatoriskā būtībā ir sīkpartijas Es te nerunāju par organizācijām Mērsragā vai vēl kur citur, kas spēj sevi pamatot atbilstoši stāvoklim tajā dzīves telpā, par kuru grasās atbildēt. Es te runāju par visām bez izņēmuma «spēcīgajām», visā valstī zināmajām partijām, kuras nemaz nekaunas atklāt, ka arī municipālā līmenī grasās iekopt savus nacionālā līmenī neizslimotos kompleksus. Tās nevīžo paveikt pat tik daudz, kā izvirzīt noteiktas teritorijas mērogam un saturam atbilstošus līderus. Vai pārkāpt savām pretrunām kaut monoetniski konsolidētas demokrātijas dēļ. Tāpēc būtu labi, ja nākamajās pašvaldību vēlēšanās pilsētu un novadu galvas tiktu ievēlēti tiešās vēlēšanās.
Kāpēc neatpazīstamība? Esmu apskatījies savas, Rīgas pašvaldības pretendentus un viņu bagāžu. Pirmkārt, neatpazīstamība izpaužas jau organizāciju līmenī. Manuprāt, reklāmas ierobežošana bija jākompensē ar centieniem gan kandidātu, gan organizāciju pilnīgas atpazīstamības dēļ. Taču «vadošās» organizācijas un mediji to negrib. Tiem visas partijas, kas pieteikušās kandidēt bez reitinga, ir apriori bezjēdzīgas. Varbūt tā arī ir, taču es gribētu par to pārliecināties pats, vērtējot visu (!) pretendējošo organizāciju publisku konfrontāciju. Ja visi nepiedalās, tad, manuprāt, mediji savas debates un citādas kandidātu atklāsmes eksponē vien kā esošās nomenklatūras pašsaglabāšanās pasākumu.
Otrkārt, neatpazīstamība personu līmenī. Partijas pieļauj savu kandidātu anonimitāti. Un arī mediju priekšstati par to, kuru izrādīt publiski, kuru nē, gādā, lai tiek ievēlēti nevis tautas pārstāvji, bet sarakstu līderi. Proti – vēlētājiem netiek nodrošināta iespēja veikt kvalitatīvu, objektīvu mažoritāru izlasi viena saraksta ietvaros. Labi mazām pašvaldībām, kur precīzākais informācijas avots ir bezdrāts (un drāts) telefons. Taču Rīgā pietiekama informācija par atsevišķu (!) kandidātu rīcībspēju, ja vien tie nav kaut kā īpaši populāri un neatrodas saraksta pirmajā piecniekā, nav pieejama ne publiskā telpā, ne partiju mājaslapās. Kādā līmenī piedāvājums, tādā reakcija. Nav brīnums, ka cilvēki portālos pamatā apspriež nevis kandidātu prāta spējas, bet sejas un izteicienus. Tāpēc tā nav vēlētāju, tā ir partiju (un mediju) vaina, ka šajā Saeimas sasaukumā vismaz trešā daļa deputātu nav nekādi likumdevēji, bet tikai attiecīgu partiju balasts ar deputāta mandātu. To vieglāk par vieglu noskaidrot, vērtējot deputātu publisko izpausmju summu un viņu iniciatīvu saturu Saeimā. Tā nav vēlētāju vaina, ka partiju saraksti pašvaldību vēlēšanām top viduvējāki. Manuprāt, ļoti liels tajos kļuvis prezidentu, priekšnieku, direktoru, valdes locekļu u.tml. īpatsvars. Tas nozīmē, ka situācijas komplekss redzējums daļā pašvaldību var iet mazumā, bet tā vietu ieņemt lokālu lobiju apkalpošana.
Treškārt, partiju neatpazīstamība tās varas mērogā, uz ko partijas pretendē. Manuprāt, neviena Rīgā kandidējoša partija nav nolikusi vēlētāju priekšā ne profesionālu galvaspilsētas situācijas novērtējumu, ne arī finansiāli un citādi pietiekami instrumentētu nākotnes versiju. Ja mediju rīkotās debatēs un tāpat partiju priekšvēlēšanu dokumentos šajā ziņā valda fragmentāra grābstīšanās, tad skaidrs, ka tie ļaudis, kas grib varu Rīgā, ir Rīgai par sīku. Varbūt Saskaņas centrs šajā ziņā kaut cik turas izpilddirektora (ne pilsētplānošanas stratēģa) līmenī. Tostarp citi, būdami pārlaimīgi, ka ir tāds SC, kas atņēmis Rīgu Latvijai, skandina – mēs darīsim visu tāpat kā Ušakovs, tikai latviski. Latviski ielas slaucīsim, latviski bebrus ķersim... Taču Ušakovs manā uztverē nav ideāls mērs. Tāpat SC vēstījums rīdziniekiem (Padarītais un darāmais, 2009.–2017.) man nešķiet ideāls. Nākotnes ziņā tas ir pavāji instrumentēts. Atsevišķās jomās pieteiktā mijiedarbības novērtējums atklāj pretrunas un to, ka integrēts skats uz pilsētu (uz galvaspilsētu valstī) dokumenta autoriem nav sevišķi rūpējis. Ar to gribu teikt, ka radīt pilnīgāku redzējumu nevajadzētu būt pārāk grūti. Var jau būt, ka pašā vēlēšanu priekšvakarā mūs gaida pārsteidzošas atklāsmes, taču pagaidām pārsteidz vien krasā neatbilstība starp skaļumu, ar kādu tiek vēstīts, ka Rīga briesmās, un knapi dzirdamajiem šļupstiem, kas tad konkrēti raksturo ceļu, pa kuru tikt no briesmām laukā.