Astoņdesmit seši procenti esot (TNS&LNT aptauja) par priekšvēlēšanu aģitācijas ierobežošanu TV. Varētu domāt, ka 86% spēj izvēlēties sev vislabāko politiku, studējot partiju praksi un programmas.
Proti – var teikt, ka Latvijā ir pilsoniskā sabiedrība, ka sabiedrisko apziņu te nosaka reālā dzīve, politiskā kultūra un augsts izglītotības līmenis. Nevis mediji, PR un reklāma.
Kāpēc tad aptaujas, kuras fiksē apmierinātību ar pašu ievēlēto varu, rāda pilnīgi pretēju bildi? To, ka vēlētāju pamatmasas iedziļināšanās sabiedrības stāvoklī, atbildības sajūta par šo stāvokli nav bijusi augstāka par manipulatīvo tehnoloģiju uztieptajiem spēles nosacījumiem? Ij lielas, ij mazas partijas to itin labi saprot un kampaņai neko citu, izņemot priekšvēlēšanu aģitāciju, pat necenšas piedāvāt. Priekšvēlēšanu programmas joprojām izskatās pēc solījumu apkopojuma, bet publiskās debates pamatā atklāj ar varaskāri, nevis saimnieciskumu saistītas konkrētu personu ambīcijas. Tā manā uztverē ir tikai reklamēšanās, sevis noieta apgāds. Jo reklāma, tāpat kā šie pretendenti uz varu, apgalvo, bet negarantē preces kvalitāti. Varas rezultātu. Savukārt vēlētāji te balso, lai caur vēlēto varu pastarpinātos no valsts. Lai reizi četros gados vienā dienā, tajā vai citā līmenī atkratītos no pilsoniskā pienākuma. Turklāt daudz būtiskāks tiem ir nevis kārtējais balsojums par varu, bet balsojums ar kājām. Proti – iespēja pamukt ne tikai no atbildības par varu, bet arī no valsts, ja kārtējais varas metiens atkal izrādās safabricējis veiksmes stāstus tikai priekš sevis. Tas manā uztverē ir tikai politiskās aģitācijas, reklāmas līmenī apjēgta partiju piedāvājuma rezultāts. Taču pēkšņi izrādās, ka vēlētājiem politiskā reklāma, priekšvēlēšanu aģitācija nepatīk.
Lieliski! Tas nozīmē, ka sabiedrība (vēlētāji) jau šajās pašvaldību vēlēšanās spēs viscaur Latvijā piepildīt municipalitātes ar cilvēkam pievērstiem tautas kalpiem. Tas nozīmē, ka vismaz 86% ekonomiski aktīvo cilvēku saņem no partijām kvalitatīvai patstāvīgai izvēlei pilnīgi pietiekamu informācijas apjomu. Tas nozīmē, ka reālā priekšvēlēšanu aģitācijas, politiskās reklāmas mērķauditorija ir tikai 14%. Taču dīvaini, kāpēc partijas, kuras bīda savus kandidātu sarakstus lielajās pašvaldībās, liekas šo stāvokli neredzam. Priekšvēlēšanu vezumā, ar ko tās brauc virsū vēlētājiem, izņemot reklāmu un aģitāciju, tām gandrīz nekā cita nav. Daudz slavētie priekšvēlēšanu aģitācijas ierobežojumi, manuprāt, noveduši pie izteiktākām manipulācijām ar administratīvo resursu un tā, ka pārdomātas, kaut cik radošas reklāmas vietā tiek piedāvāta krutka. Pat «lielajām» Saeimas partijām sagādājusi problēmas vienota, pārliecinoša tēla radīšana. Bet radītais
nekādā ziņā neapelē pie pilsoniskas sabiedrības, kurai reālos apstākļos jāizvēlas gudrākā un prasmīgākā dome. Sākot no kā zagšus par «Dombrovska komandu» transformētās «Ēlertes komandas», līdz lietišķas valodas aizstāšanai ar seksīgām, sportiskām… alegorijām vai apsaukāšanos. Var saprast, ka saspiestākos apstākļos partijām bijis grūtāk izlemt, uz kā būvēt savu un savu līderu paštēlu. Taču savādā kārtā priekšroka atkal dota gājieniem, kuri pamatā apelē pie pūļa, nevis pilsoniskas sabiedrības saprašanas.
Minēto ierobežojumu iespaidu par labu augstākai politiskai kultūrai es neredzu. Man šķiet, ka šie ierobežojumi pamatā domāti nevis, lai to veicinātu, bet lai nobremzētu jaunu, naudīgu politisku spēlētāju iespējas konkurēt smadzeņu skalošanas sacensībās. Tostarp nekas tik labi neatmasko cilvēkus, kā viņu savstarpējā sacensībā iekļauta vara un nauda. Iespējams, kaut kas ir mainījies un nu vismaz četras piektdaļas vēlētāju uzskata, ka reklāma, proti – nauda, vēlētas varas taisīšanā kļuvusi nerentabla. Būtu labi, ja vēlētāji, kuriem iepriekš vajadzēja divus trīs sasaukumus, lai atsacītos no tā, ko no viņiem bija panācis ārējs šarms kopā ar naudu, pēkšņi pārstātu uzskatīt partijas un to kandidātus par patēriņa produktiem. Būtu labi. Lai arī līdz šim «doma par to, ka jūs pārdodat kandidātus augstiem amatiem tāpat kā auzu putru brokastīm, ir galējs apvainojums demokrātijai» (Demokrātu partijas prezidenta kandidāts Stīvensons ASV 1952. gadā), te nav bijusi populāra.