Kad Lielbritānijas amatpersonas pēc bundzinieka, karavīra (tātad «valsts cilvēka») nogalināšanas ieteica citiem valsts cilvēkiem nerādīties sabiedriskās vietās formas tērpos, man šķita, ka šī slepkavība, lai ar nav tiesiski sankcionēta, tomēr tiek publiski izmantota, lai tradicionālās kultūras pārstāvjiem šajā zemē kārtējo reizi ieteiktu atkāpties vēl par milimetru tālāk no savas kolektīvās pašidentifikācijas modeļiem.
Protams, protams, Eiropas vara un Eiropas elite ir pret terorismu, neiecietību, diskrimināciju. Tomēr – jāšaubās par to, vai tieši angļu, zviedru, franču… bundzinieki ir šajā attieksmē līdztiesīgi kā savu kultūru nesēji.
Šīs šaubas baro attieksme pret kristietību Eiropā. Tieši Eiropā, nevis Nigērijā, Ēģiptē, Pakistānā, Indijā, Irānā, Irākā, Filipīnās… Lai arī pasaulē ik piecās minūtēs ticības dēļ ejot bojā viens kristietis (sociologs M. Introvinje), pieņemsim, ka šajās valstīs kristieši ir Rietumu «piektā kolonna», un nerēķināsim, ciktāl tie ir vien politisko spēļu, ietekmes pārdalīšanas (Āfrika, Tuvie Austrumi…) ķīlnieki.
Grūti saprast, kāpēc oficiālā Eiropa, argumentējot ar reliģisko uzskatu daudzveidību, tiecas atņemt Eiropas sabiedriskajai, politiskajai esībai kristīgās kultūras pamatu. To, kāpēc Lisabonas līgumā nav atsauču uz kristietību. U. tml. Varbūt netiešs oficiāls atbalsts ir pamatā tam, ka Eiropā uzskatu dēļ visvairāk tiek vajāti ne geji vai musulmaņi, bet kristieši (saskaņā ar OSCE datiem: 85% no visiem neiecietības gadījumiem ticības dēļ, 2011. g.).Tas ir aizgājis tik tālu, ka pat likums vairs neaizstāv tik daudz ticības brīvību, cik tos, kuri uzdod sevi par aizskartiem. Piederība «ievainojamai minoritātei», izrādās, nosaka tiesību privilēģijas, akceptē dubultstandartu valstu uzvedībā.
Par kristietību te ir runa tikai kā par vienu no būtiskākajiem Eiropas tautu kultūru veidojošiem pamatelementiem. Latvijas kinematogrāfisti savā manifestā raksta: «Tauta kļūst kliba, ja tai atņem kādu no kultūras nozarēm.» Taču nez vai vairs var runāt par tautu, ja kultūra top noraidīta kā tās tapšanas un pašsaglabāšanās pamatnosacījums. Kāpēc par teroristiemslepkavām tiek gari un plaši runāts viņu kultūru un ticības kontekstā, bet britu bundzinieka nāvei ar viņa kultūrkontekstu it kā nav nekāda sakara? Kāpēc tiesībām jāpastāv pretrunā ar Eiropas valstu kultūrtradīciju?
Eiropas kultūrtradīcijas, kristietības marginalizācija šobrīd ir Eiropas amatpersonu, Eiropas elites darbības raksturlielums. Tiem svarīga Eiropas atsacīšanās no kristīgās identitātes. Protestantisma ētikas vietā tie redz patēriņa standartu. Libertariānismu tie lieto vien kā «neētiska progresa» ideoloģiju. Daudzu Eiropas politiķu domas un darbību nosaka «jaunas agresīvas reliģijas gars, uz pielūgsmi pretendējoša sekulārisma forma» (vācu rakstnieks S. Mīčems). Mēs te vēl domājam, ko darīt ar padomju simboliem. Oficiālā Eiropa, kas, protams, ir par ticības brīvību, kas noraida neiecietību, ar kristiešu simboliem rīkojas daudz izlēmīgāk.
2010. gadā no kādas Vācijas slimnīcas, pacientiem noskatoties, noņēma 12 krustu un izmeta miskastē. Saskaņā ar British Humanist Association rekomendācijām (kristīga uzvedība darba vietā uzskatāma par agresiju un uzbāzību) Somersetas grāfistē 2008. gadā atlaida no darba medicīnas māsu tāpēc, ka viņa bija ieteikusi aizlūgt par slimo. 2008. gadā Braitonas municipalitāte samazināja finansējumu kristīgo misionāru nespējnieku namam par to, ka večuki atteicās atbildēt uz jautājumu par savu seksuālo orientāciju. 2009. gadā Polijas līdztiesības ministri izslēdza no Eiropas žurnālistu konkursa Visi kopā pret diskrimināciju žūrijas par to, ka viņa bija teikusi: skolas administrācija pati var lemt, ņemt vai neņemt darbā homoseksuālistus. Jā, Eiropas tiesa 2011. gadā atcēla pirmās instances spriedumu un atzina, ka krucifiksi itāļu skolās nav reliģijas propagandas fakts, ka tie nav pretrunā ar skolas laicīgo raksturu. Bet 2012. gadā, izskatot 169 kristiešu diskriminācijas gadījumus, 41 gadījumā 15 ES valstu likumdevēji rīkojās pretrunā ar kristiešu uzskatiem. Utt.
Esmu dzirdējis, ka Bībeles teicienam: «Tam, kas tev sit pa vienu vaigu, pagriez arī otru» (Lk 6: 29) kādā Rakstu versijā esot turpinājums «..bet neļauj iesist». Ja kāds nogalina bundzinieku un sauc vispārinošus iemeslus, tad arī bundzinieka nāve uzskatāma par vispārēju apdraudējumu. Ir jādod ziņa, ka ar katru šādu nevainīga bundzinieka nāvi tiek ārdīta viņa tautas kultūra. Un jālieto tas pats princips, ko NATO paredz piektais paragrāfs. Citādi pat tas, ka Eiropa no kristīgas kļuvusi par tolerantu, neglābs no visu galējas radikalizācijas. Sevišķi, ja arī vara taisa par reliģiju nevis līdztiesību, bet toleranci, ja tā norāda uz terorismu kā uz draudu, bet, kā uz ienaidnieku – uz savu tradicionālo kultūru. Jo sāk dēvēt tās zaimošanu par «brīvas cilvēka gribas izpausmi». Manuprāt, bundzinieka nāvi nevar pierakstīt «neparedzētiem izdevumiem».
Jo tikai tad, kad «cilvēkiem klājas, kā lopiem klājas, vienādi abiem klājas; kā šis mirst, tā ir viņš mirst – tiem visiem ir vienāda dvaša, un cilvēks nav cienīgāks par lopiem, jo viss ir nelietība» (Ekl. 3:19), kultūra šķiet lieka. Tad tā nav vajadzīga kā pamats, kas nosaka dzīvesveidu. Tad tā vien gaistoša, baudāma prece, kam nav jāpieķeras, kas nav jātuvina sev un jāsamēro ar sevi ētiskā vai jelkādā garīgā izpratnē. Rīt būs jaunas preces un cita kultūra. Rīt mirs citi bundzinieki, un mums atkal ieteiks slēpt savu ticību, savu valodu, savu kultūras piederību. Būsim toleranti. Rīsim asinis, cik varēsim.