Lumpenizācija ir sociāli regresīva būšana. Tā ir sociāli bīstama. Sevišķi Latvijā, kur pirmām kārtām, manuprāt, būtu jādomā nevis par padibeņu lumpenstāvokli, bet par augstāko aprindu, elites (politiskās un intelektuālās) lumpenizēšanos.
Pirmkārt, to veicina ne jau tas, ka, teiksim, bomzis būtu kļuvis par elites ideālo varoni. To veicina tas, ka padibeņu morāle raksturo arī augstākas aprindas. Vai tad varas turēšana par lauzni, kas dod iespēju atvērt un patīrīt valsts lādes, par to neliecina? Visi Eiropas izcilie reformatori un pat Pēteris I gribēja reformas, bet Latvijas augstākās aprindas savā bezgalīgajā reformatorismā baidās no tām. Boļševiki savulaik sagrāva sabiedrības dabisko struktūru. Vai Latvijas sociālās stratifikācijas dinamika un citas pazīme liecina, ka būtu veltītas mērķtiecīgas pūles tās atjaunošanai?
Otrkārt, lumpenizāciju veicina kultūrpolitika. Jo sabiedrisko kultūru tā neuzskata par savas uzmanības vērtu. Tā saskata kultūru tikai tās smukajā galā, bet nesmukajā galā liekas to neredzam. Vienlaikus – arī smukajā galā tai lāgā nerūp, lai cilvēku pašnovērtējums, sava potenciāla apziņa saskanētu ar reālām iespējām to īstenot, lai šim potenciālam būtu nākotnes perspektīva (sk. kinoļaužu manifestu u.c.). Intelektuālā elite kopumā to akceptē. Gandrīz pirms katrām vēlēšanām autoritatīvi tās pārstāvji izvirst grupveida vai autonomos tekstos, kuri veltīti tai vai citai politiskajai partijai. Līdz šim pusotrs desmits vai vairāk šādu tekstu neko citu kā vien politisku nekompetenci nav apliecinājuši. Jo tie, kuru dēļ «inteliģences pārstāvji» angažējušies, nav spējuši attaisnot «pārstāvju» apgalvoto un panākt valsts rezultativitāti pat attieksmē pret šiem pārstāvjiem. Tā ka – šodien nav starpības – atdoties politikā par tramvaja vai par teātra biļeti. Lai gan – labāk par tramvaja. Sociāli atbildīga valsts, ko, stājoties ES, uzņēmās nodrošināt «inteliģences pārstāvju» uzteikto partiju koalīcijas, paredz cilvēka normālai eksistencei pietiekamu ienākumu līmeni jebkurā vecumā. Bet, ja lielam skaitam cilvēku, ne subjektīvu, objektīvu iemeslu dēļ jādomā, no kā atsacīties – neēst, neārstēties vai nemaksāt rēķinus – tad transporta izdevumu ietaupījums tiem ir būtisks. Turpretī, ja runāt par teātra biļeti kā par līdzīgu politisku mānekli, tad ir dīvaini no tiem, no kuriem it kā varētu cerēt, ka savā attieksmē pret ļaudīm tie stāvēs pāri režīmiem un partijām, sagaidīt tik vien kā angažētu mietpilsonību. Tumsoņu mietpilsonība ir atbaidoša, bet apgaismoto mietpilsonība ir pretīga. Jo turklāt spekulē ar «līmeni». Un palaikam izceļ sevi uz stulbās, pagrimušās tautas fona, kuras daļa paši ir.
Treškārt, to veicina elites koptā sociālā politika, kas gan izrāda zināmu uzmanību neaizsargātajām grupām, taču ir novērsta no kreatīvajām grupām (tostarp māksliniekiem un viņu sociālā statusa, zinātniekiem…). Man šķiet, ka tad, ja ar inovatīvām dotībām apveltīti cilvēki objektīvu iemeslu dēļ eksistē zemāk par minimālo patēriņa budžetu, tie vairs lāgā nespēj uzturēt kvalitatīvu, nākotnē vērstu sabiedrisko apziņu. Tie marginalizējas vai gaist (kā vidusslānis) uz padibeņu pusi. Turklāt, ja taksisti gaida garos maršrutus, skolotāji rātnos skolēnus, juristi treknos klientus, mākslinieki sociālos spilvenus, uzņēmēji lielos pasūtījumus, ārsti aploksnes… bet, kamēr tā nav, uzskata, ka strādā tikai muļķi, tad skaidrs, kura slāņa «filozofija» nosaka šādu attieksmi. Tā vēl nav materiāla, bet jau garīga nabadzība.
Ceturtkārt, tieši lumpenizācija varētu būt vispiemērotākais mūsu integrācijas programmas īstenošanas ceļš. Jo lumpenizācija ražo ļaudis bez sociālām saknēm, tikumiskiem principiem, ļaudis, kas gatavi pakļauties stiprajam. Tam, kam vara. Tādu mums diezgan ij augšā, ij apakšā. Esam veiksminieki.
To, ka augšu dzīves uztvere neko daudz neatšķiras no padibeņu dzīves uztveres, pieredzēja arī Romas impērija. Pirms bojāejas. Mūs var glābt tas, ka nesam sastingusi impērija. Taču, ja galva, kas jau nopuvusi gandrīz līdz pakaļai, nopūs līdz astei, mūsu ambīcijas aprobežosies tikai viena slāņa vēlmēs. Būs viegli.