Caur kļūdām uz domēm

Ko var izlobīt no svētdienas rītā pieejamajiem vēlēšanu rezultātiem un vēlēšanu nakts tērgām televīzijās, ja domāt tikai par valstī ietekmīgākajām partijām un gandrīz ne par ko citu?

Pirmkārt, lai kā šo partiju (apvienību) līderi centās izdziedāt vārdu «komanda», ne jau komandas uzvarēja. Ne sarakstu līderi spēja atklāt šī vārda saturu, ne ar mediji vēlējās skaidrot kandidātu kā komandas rīcībspēju. Vēlētājiem komandas nebija pieejamas. Reitingu atpazīstamība medijiem nozīmēja vairāk par reālo pārstāvības kvalitāti. Atsevišķos gadījumos sarakstu līderi paši apliecināja, ka vārds «komanda» tiem tukša skaņa. Piemēram, nevajag lietot vārdus «laba pārvaldība», kas ir komandas vārds, bez sajēgas, ko tie nozīmē. Tie neapraksta atsevišķas darbības vai pat to mehānisku summu. Jā, laba pārvaldība Rīgā no sistēmiskas organizācijas viedokļa joprojām ir kā caurumains lupatdeķis. Bet Saskaņas centrs (SC) necentās šo tēmu iztirzāt, savukārt pārējie saistībā ar to nespēja piedāvāt alternatīvu kompleksu versiju un iztika ar muldēšanu par uzņēmumu valdēm. Stipri šaubos, vai vēlētājiem kampaņas laikā radās stabils priekšstats par sarakstu pirmajiem numuriem kā komandas līderiem. Sākot ar Nilu Ušakovu, beidzot ar Baibu Broku. Arī mediji netestēja šos līderus kā augstākā līmeņa menedžerus, bet labākajā gadījumā kā erudītus, kuri «zina, kas pilsētā notiek» un cik te maksā cukurgailītis uz kociņa. Tāda prāta organizācija labi noder krustvārdu mīklu minēšanai. Ar to gribu apgalvot, ka lielajās pilsētās sarakstu līderi un daži interesanti cilvēki tajos ievilka domēs tik lielu balastu, cik nu kurš spēja. Nav nekāda pamata uzskatīt par komandām to, ko pašas partijas līdz ar medijiem eksponēja vēlētājiem kā balastu.

Otrkārt, SC, pateicoties labēji centrisko partiju būtiskam atbalstam, saglabāja pozīcijas Rīgā un kopumā, cik var spriest pēc nepilnīga rezultātu konteksta, mazliet izlīdzināja ietekmi valstī.

Treškārt, Nacionālās apvienības (NA) panākums Rīgā nav nekāds brīnums. Kā gan citādi, vadoties no labēji centrisko partiju piedāvājuma, bij vēlētājiem Rīgā mobilizēties? Vai nu uz NA, vai SC pusi. Turklāt Vienotība, kas tāpat bija sadomājusi tēlot «nacionālu izstrādājumu», arī novirzīja daļu sava iespējamā elektorāta uz vienu vai otru pusi. Turklāt, kur NA Baibas Brokas personā bija veiksmīgs konfrontējošās retorikas (savējie – svešie, dzimtenes nodevēji – patrioti, pilsoņi – prokremliskie spēki utt.) slāpētājs, tur Vienotībai tāda nebija. Baiba Broka citu Rīgas mēra kandidātu vidū bija visnotaļ konkurētspējīga, taču minētās destruktīvās bagāžas dēļ nesagatavota spēlēt Ušakova laukumā pēc saviem noteikumiem tik spēcīgi, lai atturētu latviešus balsot par SC. Tomēr būtu aplam, ja Rīgas domē opozīciju vadītu kāds cits, nevis Baiba Broka. Ja viņa saglabā līdzšinējo pozicionēšanos un padara to Rīgas domē par lietišķu opozīcijas sviru, tad NA Saeimas vēlēšanās var dabūt atpakaļ daļu latviešu balsu, kas šoreiz tika SC. Domāju, ka ar šādu apvienības, nevis tikai tās protagonista, pozicionēšanos NA varēja dabūt vēl vairāk vietu. Pirms vēlēšanām Zarja dibinātājs Vladimirs Lindermans strīdējās ar žurnālistu Igoru Vatoļinu. Vatoļins nosauca Zarja par kontrproduktīvu organizāciju, bet Lindermans teica, ka visu var pārdot, bet sapnis «Latviska Latvija» nepārdodas. Lūk, ja NA tas tiešām būtu produktīvs politisks sapnis, nevis vien sauklis, vēlēšanu bilde varētu būt citāda. Vēlēšanu iznākums pat nosacītajā krievu pusē liecina, ka nolieguma partijas, SC oponenti (Zarja, Alternatīva) valstī diez ko nekotējās. Arī no NA novērsās tie, kam noliegums apvienības izpildījumā likās spēcīgāks par apliecinājumu. Tostarp man šķiet, ka par labu NA Rīgā nospēlēja valodu referenduma inerce. Cilvēkiem gribējās reljefāk pozicionēties. Manuprāt, Vienotībai un Reformu partijai par nenopietnu attieksmi pret vēlēšanām Rīgā (esmu gatavs kaut kādā mērā piekrist J. Sokolovskim, ka labēji centriskās partijas jau sākotnēji ne uz ko lielu Rīgā necerēja un tāpēc laida arēnā «otros numurus») ir jāmaksā ar korekcijām valdībā. Pašām, tēmējot uz nākamo Saeimu, būs labāk.

Ceturtkārt, valdības koalīcijas vadītāja Vienotība noķēra pati savu asti. Nu tā uzstājas kā NA panākumu apteksne, kā labēji centriskā spārna nostiprinātāja. Kas tad liedza to spārnu kā pienākas nostiprināt jau pirms vēlēšanām? Ja Vienotība ar gudru ziņu jau sākotnēji, kā pati teic, bija noņēmusies izauklēt NA panākumus, kas liedza turēt Baibu Broku par kopēju mēra kandidātu un piekļauties citiem labējiem centristiem seksīgāk? Ne Vienotības rezultāts, ne pēcvēlēšanu liekulīgā retorika nav «varas partijas sniegums» (F. Rajevskis). Toties Vienotība ar panākumiem zīmējās kā apvienība «ar lauku teritoriju» (Latgales partija Daugavpilī).

Piektkārt, nu tik nu runās par Reformu partijas kļūdām. Nav kļūdu tur, kur nav partijas. Vai varbūt Ingai Antānei, kurai atpazīstamība tiešām bija jāveido no nulles, partija deva līdzi kādu ideju, ko mēra kandidāte varētu turēt virs sevis kā zvaigzni? Citiem bija vismaz latviska Latvija vai nebeidzams kurss uz ziemeļiem, lai izvairītos no austrumiem. Citas partijas (apvienības) ar to bija vismaz kaut cik redzamas līdzās saviem kandidātiem. RP faktiski bija neredzama, jo – ja nav idejas, nav ideoloģijas, nav arī strukturētas bāzes, ar ko RP kandidātiem operēt lielajās pašvaldībās, kur diskusija nereti tiek pārcelta uz politiskām sliedēm.

Sestkārt, svarīgi būtu vērtēt, kā veicies reģionu partijām un to transformācijām. Taču, kamēr nav zināms pilnīgs konteksts, to ir pāragri darīt. Manuprāt, šīm partijām ir panākumi.

Septītkārt, lielās līnijās nacionālo partiju savstarpējā priekšvēlēšanu amizēšanās un apčamdīšanās, nenonākot līdz patiesai mīlai, tiešām liecina, ka latviešu spārnā pastāv līdera problēma. Arī Eināra Repšes gatavošanās atgriezties un Ilzes Ostrovskas ironija par sieviešu virzīšanu līderu kārtā kā «pagrimuma pazīmi» liecina, ka šī niša ir aizpildīta ar pus un trīsceturtdaļlīderiem.

Astotkārt, šīs bija pasīvas vēlēšanas. 46% aktivitātes, 54% apātijas vai ignorējoša protesta. Bet vislielāko uzmanību šajā sakarā es pievērstu tukšajām dzīvesvietām, no kurām balsi neizspiedīsi. Jo šī balss skan svešumā.

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.