Beidziet spēlēt teātri!

Cik skaisti, partneri parunāja pilī, un prezidents teica – valdība uzņemas atbildību! Taču – valdības atbildība ir konkrēti definējama. Gan nozīmē – par ko īsti valdība te atbild, gan nozīmē – kā konkrēti izpaudīsies valdības atbildība.

Tā kā puse ministru te pieder pie supergodīgām politiskām kompānijām, jādomā, ka šie ministri, ja nākamgad nesanāks uzturēt sociālo stabilitāti un, kā solīts, vismaz apturēt ekonomikas lejupslīdi, paņems karstos vai aukstos ieročus un nošausies vai nodursies. Vai tādu atbildības līmeni Dombrovskis apsolīja Zatleram? Ja ne tādu, tad kādu – kādos konkrētos dzīves līmeņa un ekonomikas rādītājos izteiktu? Kurus neizpildījušas visas valdības partijas un to ieliktās amatpersonas vāksies projām ne tikai no valdības, bet – uz laiku laikiem – arī no politikas. Ir krīzes laiks, un ar atbildību caur vēlēšanām nav diezgan. Arī tāpēc, ka nākamajās vēlēšanās galvenie savstarpējie konkurenti būs vienīgi bezatbildīgie. Un tāpēc, ka, pateicoties arī valdības rīcībai, aktīvo, patstāvīgi lemtspējīgo vēlētāju skaits ir strauji sarucis un pamucis, bet viegli manipulējamo, no ruporiem atkarīgo – strauji pieaudzis. Tāpēc – pirms muldēt par atbildību, te katras valdības, katras partijas un katras personas sakarā vispirms konkrēti jādefinē – kā šī atbildība izpaudīsies? Plātīšanās joki un atbildības teātra spēlēšana jābeidz gan pilī, gan Jēkaba, gan Brīvības ielā.

Tāpat konkrēti jādefinē – par ko tad konkrēti tie visi atbild? It kā budžets ir atbildības dokuments. Tātad – valdība atbild par budžetu? Bet tad iznāk, ka šobrīd bezatbildīgi muldētāji ir pašvaldības, darba devēji un arodbiedrības. Bet kā tad tā?

Jautājums prezidentam – kā priekšā īsti valdība uzņemas atbildību par budžetu? Tautas priekšā? Bet vēl viena nelaime ir tā, ka oponenti savas iebildes argumentē, bet valdība līdz šim nav nākusi klajā ar savu budžeta pamattēžu profesionālu pamatojumu. Ar argumentētu apliecinājumu, ka tas ir tautai, tās nākotnei pievērsts budžets. Valdībai pietiek ar vārdu ticiet. Bet kompetences slēpšana ir izvairīšanās no konkrētas atbildības fiksācijas.

Un vēl – par teātri, ko spēlē itin daudz ļaužu. Tie ķēķos, tīklā un medijos nolaista valsti un varu ar emocijām. Tā ir tipiska uzvedība tiem, kuri grib likties upuri un tikai upuri. Taču pat kriminoloģijas grāmatās rakstīts par upura līdzvainību un līdzatbildību. Tostarp demokrātija nepiedāvā valsti patēriņam, bet līdzveidošanai. Ja vara paņem visu valsti sev bez spēka lietošanas, tad ir tie, kas to labprāt atdevuši. Jautājums – kas vēlējis vēlētājus? – šeit lielā mērā ir atbildams: viņu vēlme būt politikas izrādē vien skatītājiem, kuri turklāt atsaucas pamatā intrigām un skandāliem; viņu seklais pilsoniskums, uzskatot, ka visam sabiedriskās, publiskās dzīves labumam jānāk no augšas; viņu griba, kas gatava rīkoties vien anonīmi un ar masku uz sejas, bet vietās, kur to pazīst, kur tā dzīvo, kur tai maksā, tā veicina to, ko pati anonīmi noliedz. Jā, politikai šāda sabiedrība šķitusi vismīļākā. Taču cilvēks bez tā, ka pastāv valstī un varas ietekmē, ir vēl arī pats.

Turklāt man aizdomas, ka ar gaudām nodarbojas ne tuvu ne tie cilvēki, kuriem visgrūtāk, bet tie, kuri diezgan stabili iztikuši un kuriem gausties par tautas grūto stāvokli ir ierasta poza, izdomāts distancēšanās iemesls vai privāts, no masu medijiem aizgūts estrādes mākslas paveids. Vai arī tie vēlas ar saviem vaidiem noorientēt cilvēkus uz politiski visvispareizāko partiju. Nav izslēgts, ka tas, kurš aktieriskāk, sirsnīgāk pašņukstēs līdz ar ļaudīm, tas arī dabūs nākamgad varu. Būs nēzdodziņu vēlēšanas. Manuprāt, reālās dzīves fakti šobrīd ir iespaidīgāki gan par mediju virtuālo realitāti, gan par publisko izrādīšanos, kas retušē reālos dzīves faktus, pārvērš tos par politiskā vai sociālā šova elementiem. Padara vieglākus, nekā tie ir īstenībā. Padara pļāpājamus. Un tad nav brīnums, ka vārdi atbildība, cilvēks, gods top tik viegli palaisti. Jo tie taču domāti apritei vien virtuālajā telpā. Realitātei tie nav domāti.