«Sākotnēji bija paredzēts, ka ūdeni no Daugavas pārsūknēs ar sūkņa stacijas palīdzību, tomēr vairākus desmitus gadu vecā tehnika ātri salūza.» (delfi.lv)
Lai labāk būtu saprotama vecā pumpja dzīve un nāve, vismaz dažos teikumos jāiezīmē laiks, kurā viņš pastāvēja līdz savai bojāejai Rīgas pilī. Laiks nebija viegls. Ļaudīm klājās grūti, bet pumpjiem vēl grūtāk. Kā visiem, kuriem gadsimtu gaitā jaunais allaž ticis paņemts nost. Liktens bija tiktāl skādējis ij ļaužu, ij pumpju garam, ka daždien tie neko jaunu negribēja ne acīs redzēt un bilda, ka jauno tik grūtos laikos tie nemaz nevar atļauties. Viņi teica – budžets neļauj. Bet budžetu tie turēja kaut kur starp Pērkonu un Laimu. Vai starp Dieva Dēlu un Svēto Garu. Tāpēc jaunos laikus, kamēr budžets neļauj, tie taisīja no atmiņām par veciem laikiem.
Ij pumpji, ij cilvēki turēja godā gruntīgus miera laika vārdus. Piemēram, «veca mīlestība nerūs». Vairāk par visu tiem patika domās būt ar savām vecām mīlestībām. Tos neko daudz nesatrauca, ka vecām mīlestībām ir veci mīlestības instrumenti. Tamdēļ tajos laikos bija vairāk remontdarbnīcu nekā pumpju fabriku, vairāk pansionātu nekā dzemdību namu. Toties sievas tad varēja daudz vairāk piesiet savas domas nevis pie knēveļiem, bet pie gara. Tā radās tautas dziesmas. Savukārt vīri, kad brauca mežā, jūdza ragavās visvecāko kleperi kā vislabāko. Palaikam visvecākais bija arī vienīgais. Un, ja gadījās, ka atceļā kleperis nokrita pie baļķēnu vezuma un necēlās vairs, tad vīriem, kamēr viens meklēja citu vilcēju, atlika laiks uzpīpēt vecu tabaku un aprunāt kaimiņus. Tā radās pasakas. Tautu tajos laikos skaitīja ar skaitīkļiem, bet balsoja ar pirkstu. Citādi neļāva budžets.
Par vecā pumpja bērnību un jaunību nekas daudz nav zināms. Būdams proletāriskas izcelsmes, lasīt pumpis ne pumpīša, ne arī kādā citā vecumā neiemācījās. Nebija laika. Zēns jau kopš dzimšanas darīja visus pieaugušo darbus. Cik viņš ņēma, tik atdeva. Vienīgais prieks tam bija patoloģiskā aizraušanās ar šļūtenēm. Kā neviens tas prata uzlādēt šļūtenes ar pumpējamā šķidruma enerģiju, dzīt un dzīt to pa šļūteni, kamēr pēdējā nonāca tādā ekstāzē, kādu tai nekad nav spējis sagādāt neviens pažarnieks. Jo pažarnieki tik vien māk, kā turēt galus, saritināt un atritināt, kamēr starp pumpi un šļūtenēm pastāvēja vienošanās, ka pat ugunīgos apstākļos tiem galvenais būs noslīkušo, nevis sadegušo skaits. Var teikt, ka pumpis desmitiem gadu dzīvoja normālu dzīvi starp uguni un ūdeni.
Bet cik tad var tā dzīvot, ja budžets tev neļauj vairoties un atjaunoties? Dažs pažarnieks, ar kuru reizē sākts, aiziet izdienas pensijā agrāk nekā pumpis. Turklāt, ja arī visi tavi radinieki – celtņi, hidranti un auto, visi, ar kuriem esi pielējis pilnas ij būdiņas, ij villas, pieņemas vairāk vecumā nekā briedumā, tad no tā vien var piemesties kavitācija un citas sērgas. Bet, kas der dāmītēm priekš tauku nodzīšanas, tas pumpjiem par skādi. Tādi vairs nespēj dabūt šļūtenes līdz ekstāzei. Veciem prieki pārvēršas atmiņās, straume – pilienos.
Taču arī tai dienā, tai naktī, kad pilī gulēja vaidelaiši un sargi, kad atradās tikai ārštata taurētājs, ar veco pumpi tika saistītas vairāk cerības nekā izredzes. Var teikt, ka vecais pumpis sadega pie pils tikpat bezjēdzīgi kā kukainis pie sveces. Pumpis noplīsa darbā, taču pakaļpalicēji slavēja cits citu par to, ka nekas nav nosvilis neatgriezeniski. Tā sacīt – tikām cauri bezmaz sveikā. Mums laimējās un gan laimēsies atkal. Taču – ar cerībām var nodzēst ugunsgrēkus tikai gaisa pilīs. Kas gudrs pie santīmu budžeta, bet muļķis pie latu budžeta, tam cerības vienā jaukā reizē neattaisnosies. Un tad vecie pumpji, tāpat kā šis mūsu varonis, augs cenā īpaši pēc nāves. Tieši par tik, par cik veltas izrādīsies uz viņiem liktās cerības. Par tik, cik nosvila laikā, ko aizņēma situācijas pārkārtošana.