Pasaule mainās. Ceturtā vara līdz ar citām varām grūstās oficiālajā telpā. Sabiedrība apkalpo un mobilizē sevi virtuālajā telpā. Septiņdesmito gadu sākumā Pentagona analītiķis nolēja presei slepeno ziņojumu par Vjetnamas karu.
Tolaik mediji nebaidījās kolektīvi oponēt varai. Protams, arī tagad vairāk nekā simts tūkstoši amerikāņu atbalsta parakstu CIP darbiniekam Edvardam Snoudenam liecina, ka arī ASV cilvēki nevēlas būt totāli caurskatāmi un noklausāmi. Tomēr gribētos, lai Snoudenu un «piekto» (specdienestu) varu vērtē ne tikai atsevišķi cilvēki, bet arī, piemēram, starptautiskas organizācijas, kuras diendienā kvēli sludina demokrātijas vērtības, principus un brīvības. Starp šiem principiem ir arī, piemēram, prasība izslēgt specdienestu politizāciju un pienācīga šo dienestu kontrole. Šīm organizācijām vajadzētu justies satrauktām par to, ka totāla izsekošana kļūst par galveno demokrātijas uzturēšanas rīku, kamēr citi rīki, kas spētu mainīt sabiedrību uz labu, tiek atmesti. Par to, ka vārdi «tā nav telefona saruna» kļūst reāli nozīmīgāki par vārdiem «brīvība», «brālība», «vienlīdzība». Par to, ka vara apgādā savas (!) ērtības un intereses uz cilvēktiesību, privātās dzīves neaizskaramības rēķina.
Laikā, kad vara jo bieži izrīkojas ar pārvaldāmajiem bez viņu ziņas un piekrišanas, diez ko negribas stāvēt vienā rindā ar oficiālajām elitēm, kuras tiklab ASV, kā Krievijā apgalvo, ka Edvards Snoudens ir nodevējs (oficiālā apsūdzība: – nelikumīga ar nacionālo drošību saistītas informācijas nodošana; apzināta izlūkošanas informācijas nodošana; – valsts īpašuma zādzība). Cilvēku kontekstā viņš ir disidents. Lai arī nolūrēšanas (telefonu, Skype, e-pastu, faksu, elektronisko parakstu…) sistēmas, globālā elektroniskā spiegošanas sistēma Ešelons u. tml. sen nav nekas jauns. Taču Snoudens to apliecināja ar konkrētiem dokumentiem. Guardian publicēja slepenu Augstākās tiesas orderi, kas ļauj specdienestiem klausīties miljonus. Līdz šim ASV AT bija noraidījusi cilvēktiesību organizāciju prasības saistībā ar specdienestu jaukšanos privātajā dzīvē. Washington Post apgalvoja, ka Nacionālās drošības aģentūrai un FIB ir tieša pieeja centrālajiem Apple, Microsoft, Facebook, Google serveriem. Der Spiegel ziņoja, ka ASV izlūkdienesti izspiegojuši ES oficiālās institūcijas.
Manuprāt, šādi ideālista gājieni, kurš nolej nepievilcīgas lietas «visiem», bez naudas interesēm (viņa atalgojums CIP svārstījās līdz 200 000 USD gadā), tāpēc vien, ka to saturs viņam nav pieņemams, vienlīdz kaitina visas lielvaras. Obama un Putins, kad tika jautāts viņu viedoklis, likās vienlīdz saērcināti. Obama nikni paziņoja, ka nekādu darījumu Snoudena izdošanas dēļ ar Krieviju vai Ķīnu nebūs. Iznīcinātāji, lai nosēdinātu ASV pasažieru lidmašīnu, kurā Snoudens lidos, gaisā nepacelsies. Putins atcirta, ka tēmā iedziļināties netaisās. «Tas ir tas pats, kas cirpt sivēnu. Kviekšanas daudz, vilnas maz.»
Var piekrist, ka Snoudens pārkāpis noteikumus, kuriem statusu piešķīrusi vara bez pārvaldāmo ziņas. Bet vai tas, ko Snoudens izdarīja, tiešām ir kaitējums nācijai? Uz to, ka, pateicoties izsekošanas programmām, kopš 2011. gada septembra izdevies novērst vismaz 50 terora aktus pasaulē, Snoudens atbild (Guardian), ka Amerikas ierēdņi izvelk šo trumpi no piedurknes ik reizi, kad sabiedriskā diskusija var ierobežot viņu varu. ASV oficiālie pārstāvji vai nu maldina sabiedrību, vai arī melo par noklausīšanās programmu nepieciešamību. «Daudz no tā, ko es redzēju Ženēvā (2007. gadā Snoudens – CIP aģents Ženēvā – V. A.), reāli atbrīvoja mani no ilūzijām par to, kā darbojas mana valdība un ko tā nes pasaulei. Es sapratu, ka esmu daļa no tā, kas nes pasaulei vairāk ļauna, nekā laba.»
Ir pamats jautāt, kāpēc Snoudens ar saviem darbiem un uzskatiem nepalika dzimtenē, kāpēc devās to valstu virzienā, kuras arī nav izcilnieces vārda brīvības un cilvēka cieņas ziņā. Varbūt trīsdesmitgadīgajam ideālistam iespējami plašāka atpazīstamība (slava) likās labs līdzeklis sevis aizsardzībai. Viņš acīm redzami bija domājis par to, kas ar viņu var notikt. Un tāpēc saistībā ar savu zemi gribēja, cik var skaļi, uzsvērt: «Šī valsts ir to vērta, lai par to mirtu.» Savukārt trešais ASV prezidents Tomass Džefersons sacīja: «Tam, kas atdod savu brīvību pret drošību, nebūs ne vienas, ne otras.» .