«Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika,» vēsta Satversmes pirmais pants. Patiešām? Kas par to liecina? Formālo institūtu klātesamība vai šo institūtu pārņemtība ar neatkarības un demokrātijas garu?
Politiķu retorika vai realitāte, kas segta ar šo retoriku? Vai šie trīs vaļi (neatkarīga, demokrātiska, republika), uz kuriem it kā balstās Latvija, ir tie paši, kurus valsts pamatā lika Satversmes tēvi? Varbūt tie jau citas sugas zvēriņi? Varbūt tie tādā pašā stāvoklī, kādā esot Raiņa priedes? Pats pēdējā laikā neesmu tās redzējis, bet godprātīgi cilvēki bija tās meklējuši un atraduši, ka viena vēl dzīva, otra nokaltusi, trešā nolauzta. Bet – sētiņa apkārt. Latvijai arī it kā vēl sētiņa apkārt. Bet iekšā vairs nav tas, kas rakstīts Satversmē.
Kas te tagad uzdodas par demokrātiju? Imants Kalniņš teica, ka šodien «runājam par demokrātijām, kas patiesībā ir tirānijas, bezmaz totalitāras sistēmas, kas sevi piesedz ar vārdu demokrātija». Tātad – reāli darbojas pavisam cits saturs.» (Neatkarīgā, 25.06. 2013.) Edmunds Sprūdžs uzskata, ka «Latvijā demokrātija ir tikai daļēja, jo liela daļa šķietamās demokrātijas ir pērkama par naudu un resursiem» (Diena, 17.06.2013.). Opozīcijas politiķi domā, ka Latvijā pastāv demokrātijas deficīts. Artis Pabriks aicina aizstāvēt demokrātiskās vērtības no tiem, kuri (manuprāt) demokrātijas principu ietvaros organizē nepārstāvēto parlamentu. Utt. Rietumnieki piebalso mūsējiem. «Demokrātija – vilku bara dāvana aitu baram pašam izvēlēties, kurš lai to apēd.» (D. Orlī) «Demokrātija, tas ir, kad varu vairs neizvēlas netikumisks mazākums, bet gan analfabētisks vairākums.» (Dž. Šovs) «Mūsdienu demokrātijās lēmumu pieņemšanas centrs pārvietojas no politiskajām partijām un valsts varas orgāniem pie finanšu korporācijām. Partijas un varas orgāni kļūst par finanšu korporācijām.» (A. Tokvils) Utt.
Juris Rozenvalds pētījuma Cik demokrātiska ir Latvija. Demokrātijas audits (2005.) ievadā raksta: «Šodien vairs netiek uzdots jautājums, vai demokrātija ir vajadzīga, tā vietā izvirzās jautājums, kāda demokrātija ir nepieciešama.» Manuprāt, tā gluži nav. Manuprāt, varas darbība pamatā aktualizē sabiedrībā tieši jautājumus: kāpēc demokrātija ir mazspējīga un vai tādu te vajag. Turklāt, pat lasot mūsdienu demokrātijai pievērstās teorijas, rodas jautājums – kā interesēs demokrātijas jēdziens tiek drumstalots savstarpēji pretrunīgās formulās? Vai tad ar vienkāršo «tautvaldība tautas interesēs» Latvijai vairs nepietiek? Vai tāda tautvaldība ir esošās varas interesēm neatbilstoša, tās spējām nesasniedzama? Jo rodas iespaids, ka vara Latvijā nevis īsteno demokrātiju, bet degradē to. Katrā ziņā lielu līdzību starp iekārtu, kas te reāli pastāv, un iekārtu, ko savā grāmatā Demokrātiskas valsts iekārtas pamati apraksta viens no Satversmes tēviem Kārlis Dišlers, es neatrodu. Piemēram, kāpēc, pārfrāzējot K. Dišlera tēzi, arī apstākļos, kad pastāv juridiska organizācija, tautai nav iespējams paust savu gribu? Manuprāt, vaina nav jāmeklē iekārtā kā tādā, bet tieši cilvēkos, kas to īsteno. Viens no iemesliem ir tas, ka, saņēmusi varu, politiskā elite konkrētos, eksponenciāla informācijas pieauguma apstākļos nav centusies izglītoties, turklāt nav bijis intelektuālās (ekonomiskās, kultūras, zinātnes) elites, kas to spiestu izglītoties. Mazizglītotai varai nav rūpējusi izglītota sabiedrība. Politiski mazizglītota vara un politiski mazizglītota sabiedrība bezmaz vienoti īsteno vergturības formātā iekļautu ohlokrātiju kā demokrātiju.
Tostarp neredzu objektīvus traucēkļus, kas Latvijā, kuras kompaktajā sabiedrībā pastāv tikai politiķu mākslīgi uzturētas politiskas problēmas, liedz īstenot, manuprāt, ļoti konkrēto tēzi «tautvaldība tautas interesēs».
Taču arī šeit prioritāra ir finanšu grupu cīņa par varu (par to, lai dabūtu savā ziņā nodokļu naudu un pilnvaru rīkoties ar to, cilvēkiem un teritoriju valsts vārdā). Pārējais ir kļuvis par demokrātijas profanāciju. Jo – atļauju reducēt demokrātiju līdz finanšu grupu varai Latvijas politiķi nav saņēmuši. Tāpēc – vai nebūtu pienācis laiks politiķiem beidzot definēt iekārtu, ko tie Latvijā uztur? Vai nebūtu laiks to raksturot pētniekiem, nevis pielāgojot vārda «demokrātija» jēgu situācijai, bet atklājot situācijas patieso atbilstību vārdiem «tautvaldība tautas interesēs»? Tam, kas apgalvots Satversmē, būtu jāatbilst īstenībai nevis skata pēc, bet pēc būtības.