Pirms pusotra gada Reformu partijas runasvīri apgalvoja, ka RP ideoloģisko pamatu veido «nopietns reformu piedāvājums». Tiešām, programmatiski pamatotus nolūkus nodarboties ar «valsts politiskās sistēmas reformēšanu» un «šauru interešu grupu vai atsevišķu cilvēku ietekmes uz valsts pārvaldi izskaušanu» varētu uzskatīt par iemeslu partijai.
Pēc kāda laika RP brīnījās – kā mums tik ātri izdodas īstenot savus mērķus. Oligarhi no politikas aizvākti vai distancēti. Jaunus cilvēkus esam Saeimā ieveduši… Bet nav ko brīnīties, ja par mērķiem tiek uzdoti mīti. Ja no politikas izdodas pastarpināt dažus cilvēkus, bet oligarhisms, proti – grupu ietekme politikā saglabājas un pati RP ir tikai viena no šādam grupām. Ja paaudžu nomaiņa politikā savā ziņā tiek saprasta kā tās atbrīvošana no personībām. Te nav runa par to, ka RP nav apdāvinātu cilvēku, profesionāļu, bet par to, ka tie līdz šim nav izpaudušies kā politiskas personības, kā politiski līderi. Lai arī RP ambīcijas bijušas izteikti politiskas.
Faktiskai valsts politiskās sistēmas (!) reformai RP nav ķērusies klāt ne programmatiski, ne kā citādi. «Jaunais sākums» tika gan pasludināts, bet arvien nav ideoloģiski definēts izteiktajām ambīcijām atbilstošā līmenī. RP šodien ir atkritusi atpakaļ tajā pašā katlā, kurā, dzimusi pēc rīkojuma Nr. 2, teicās nebūt. Tas, ko var lasīt par 13. jūlijā notikušo RP kongresu, liecina, ka RP šobrīd grasās nodarboties tikai ar varas partijām raksturīgo rutīnu. Domāt, kā Saeimas vēlēšanās panākt sev izdevīgu latviešu elektorāta pārdali. Bet, ja tu pats lidinies zem katla vāka, tad nav labi par partneriem sacīt, ka «apkārt lidinās maitasputni» (rakstā citēti tikai RP biedri vai dokumenti). Ja nav padoma, kā dabūt augstākas debesis, nečiepsti, sadarbojies. Varbūt par RP līderi vajadzēja taisīt Jāni Vilnīti, kuram Liepājā ir kaut cik reāli politiski panākumi?
Tomēr es nevaru sev kā pienākas atbildēt uz jautājumu, kāpēc cilvēku grupa, kurā ir visnotaļ gudri ļaudis, trīs ciešami ministri, saprātīgas juristes… spēj sevi definēt vien kā politiskās organizācijas surogātu. Surogātu tāpēc, ka RP politiskie mērķi, kas prasa instrumentāciju, divu gadu laikā nav instrumentēti, bet ideju izvērsuma vietā aizvien ir tikai izkārtne. Cik mums te laika gaitā bijis «centriski labējo» partiju un tādu, kuras šķielējušas vai nu no labējuma uz centru, vai no centra uz labējumu? Vismaz desmit. Mums bijušas tikai centriski labējas koalīcijas. Tātad – visas iespējas īstenot pēctecīgu, mērķtiecīgu valsts politiku konkrētas ideju sistēmas ietvaros. Kāpēc tad politika bijusi korporatīvu grupējumu politika, centriski labējās partijas sprāgušas viena pēc otras, taču sprāgoņu vietā nav radušās vis jaunas partijas pēc būtības, bet tikai jaunas izkārtnes, kas taisītas cerībā labāk pārdot vecu gaļu?
Manuprāt, RP solīja atbildēt uz šo jautājumu. Kā cita dēļ, ja ne cerībā uz «jaunu sākumu» RP pieteicās vairākums no 3000 biedriem. Tas bija daudz labāks materiāls par aprēķina kontingentu. Taču partijas spice acīmredzot nespēja atrast šo 3000 noturēšanai kopsaucēju. Tāpēc pielāgoja biedru skaitu savam ideju un politiskās darbības izpratnes līmenim.
Aplam plātīties ar «centrisko labējumu» kompānijā, kurā nevienam nav izteiktas ideoloģiskas figūras un ideoloģiskie apzīmējumi tiek lietoti tikai «sarkano līniju» novilkšanai. Lai nebūtu jāsaka: «Mēs ar krieviem neielaidīsimies.» RP pati vienubrīd liberāla (nodokļi), citu – sociālistiska (bezmaksas bērnudārzi). Ideoloģija pēc vajadzības. Kur te «jaunais sākums»? Man šķiet, ka idejas, kurām politiski varētu būt, ja nekas labāks, tad «dekrēta par zemi» vai «dekrēta par mieru» efekts kļūst acīmredzamas. Taču neviena no topošām vai esošām partijām tās neredzēs. Jo, pirmkārt, baidās, ka šī efekta dēļ var zust sistēmas stabilitāte un vara iet secen. Otrkārt, partijām nav tam vai citam efektam atbilstoša pasaules uzskata. Vismaz ideāla. Tiktāl nav, ka, piemēram, RP, kura gan gribot «jaunu politisko kultūru», nevīžo savu biedru rīcībai atrast pat racionālu kopsaucēju. Kas traucē, aprobežojoties ar racionālismu, definēt, piemēram, alternatīvo kustību iecienīto «mazo darbu» stratēģiju, kas traucē pieprasīt no koalīcijas rīcību saskaņā ar «imperatīvo mandātu» (konsekventa, saistoša parlamenta, partiju, organizāciju lēmumu, solījumu izpilde) u.tml.? Nekā, RP nav vēlējusies sakārtot pat politisko racionālismu. Joprojām politiskajai sistēmai nav nekādas racionālisma stratēģijas, joprojām par stratēģijām tiek uzdots sadrumstalotu uzdevumu kopums. Taktika. Taktika, kura mainās tik bieži, ka vēlētāju neapmierinātība ir neizbēgama. Turklāt, ja arī turpmāk partijas grasās ieciklēt valsts saprašanu tikai finansēs vai uzņēmējdarbībā (Repšes projekts), skaidrs, ka atbilžu uz jautājumu par valsts jēgu tām nebūs. Un, ja «vēlētāji nesaprot garas atbildes», tas nozīmē, ka politiķiem nav ko vēlētājiem teikt un arī par sacīto paši politiķi nav pārliecināti.
Nākamās Saeimas vēlēšanas var sanākt interesantas. Ja «centriski labējie»&Co neapvienosies, tā būs monstru balle. Saeimā var nonākt kāds desmits gribulīšu. Jo partiju varas iegūšanai pietiekamās pašdefinīcijas rādās būt ļoti primitīvas. Sabiedrībā autoritatīva, pazīstama politiska mēbele plus ar kādu atsevišķu, nozīmīgu tās slāni saistīta retorika. Nekā cita. Var nākt cieņā politisks antikvariāts, ko papildinās jaunu ļaužu sajūsma par šī retro svaigumu. Ja RP turpinās sevi pamatot kā reformu partija līdzšinējā garā, tā varu nedabūs. Taču es pieļauju, ka «stratēģiski uz nākotni orientētā» RP ir tiktāl aizorientējusies uz nākotni, ka mēs to neredzam. Un varbūt neredzēsim. Tā paliks nākotnē.