Bīriņos notika tradicionālais Publisko tiesību institūta rīkotais konstitucionālās tiesībpolitikas seminārs. Diena (22.07.), kas tika nosaukta par «pēcpusdienu pirms pirmās dienas», bija veltīta Latvijas informatīvajai telpai.
Tā teikt – iesākumā bija vārds, seminārs pēc tam. Tieslietu ministrs Jānis Bordāns sniedza masu mediju transformācijai XXI gadsimtā veltītu priekšlasījumu. Eiropas tiesas tiesneša Egila Levita uzrunas tēma bija Demokrātiskās iekārtas «satura minimums» masu medijos. Jana Zemberga, Solvita Zvidriņa un Daina Ābele runāja par oficiālās (tiesiskās) informācijas izplatīšanu un informatīvajiem pakalpojumiem. Reti nākas pieredzēt, ka visi runātāji ir labi sagatavojušies, viņu atklāsmes saturīgas, veselīgas ne tikai domāšanai, bet arī praksei. Protams, tajās bija diezgan iemeslu polemikai.
Piemēram, Jāņa Bordāna konstatācija «masu mediji sen vairs nav starpnieki, bet viedokļu līderi» man nešķiet vis glaimojoša, bet dara dikti tramīgu. Jo liecina, ka Latvijā vidusslānis (un līdz ar to mediji) «sen vairs» nespēlē savu tradicionālo sabiedrības pozitīvas nākotnes veidotāju un valsts vienotāju lomu. Mērķtiecīgie viedokļu līderi ir atdevuši savas pozīcijas aptuvenajiem. Izglītotie ļaudis publiski varbūt izpaužas kā speciālisti, bet pārlieku reti kā pilsoņi. Tāpēc starpnieku interpretācijas un manipulācijas bez lielām pūlēm varējušas tapt par sabiedrisko apziņu noteicošām. Masu medijos viedokļu līderis ir masa. Jo masu mediji ir bizness. Nevis misija. Modernie mediji to kopumā šajā ziņā, manuprāt, neko nav mainījuši. Vien vairojuši aptuvenību un paviršību. Pagaidām piekrītu satīriķim Mihailam Žvaņeckim, ka internets deva iespēju tiem, kam nav ko teikt, un tiem, kam nevajadzētu izteikties. Seminārā tika runāts par valsts attiecībām ar medijiem. Šajā ziņā no valsts puses primāras būtu pietiekamas investīcijas laikmetīgas, pilsoniskas, patiesi izglītotas sabiedrības nodrošināšanā.
Jo es vien daļēji piekrītu Levita kunga atziņai, ka «tikai neliela modernā cilvēka pasaules redzējuma daļa veidojas no personīgi piedzīvotās pieredzes», bet lielākā daļa no «sekundārās pieredzes», šaurākas vai plašākas, uzticamākas vai apšaubāmākas informācijas, ko cilvēks guvis informatīvajā telpā un tās sastāvdaļā publiskajā telpā. Arī šī atziņa man nešķiet glaimojoša ne medijiem, ne sabiedrībai. Tā ir vietā, ja cilvēks (konformisma, «ārējo apstākļu», privāto izdevību, tumsonības u. c. iemeslu vadīts) tur sevi par katliņu, kurā «pasaules redzējumu» var vienkārši ieliet. Protams, šie cilvēki vislabāk saprotas ar masu medijiem un nemeklē pēc dziļākiem (sevis) apjēgas avotiem. Bet tas nešķiet gluži vietā sacīts par cilvēku, kurš spēj apjēgt «sekundāro pieredzi», novērtēt to un revidēt par labu savai personiskai pilsoniskai stājai un rīcībai. Gribētos, lai valsts politikas mērķis ir šis cilvēks.
Tāpēc ļoti aktuāls šķita Egila Levita uzsvērtais «valsts pienākums – nodrošināt (nacionālās) publiskās telpas eksistenci un tās plurālismu». Īpaši, ja iedomājamies, ka: 1) «it sevišķi mazai valstij (kā Latvijai) var gandrīz vispār nebūt savas publiskās telpas, ja likvidējas tās visai nelielais mediju klāsts (it sevišķi tādēļ, ka to īpašniekiem vairs nav komerciāli izdevīgi tos uzturēt)»; 2) «nedaudzie pastāvošie mediji kvalitatīvi noslīd zem absolūtā minimuma, piemēram, kļūstot par tīriem «klaču medijiem», vai vairs nepievēršas sabiedriski nozīmīgām tēmām»; 3) «viens vai daži bagātnieki (vai kāda ārvalsts) uzpērk visus šīs valsts medijus (kas relatīvi nav dārgi) un līdz ar to gūst iespēju mērķtiecīgi manipulēt un virzīt nelielas valsts sabiedrisko domu un līdz ar to politiku.»
Es te interpretēju tikai vienu no daudzām ievērības cienīgām runātāju tēzēm.
Bet saistībā ar oficiālās informācijas translāciju gribas uzsvērt, ka valstij (varai) ir tiesības uz savas informācijas (arī viedokļu) tiešraidi tikpat lielā mērā, kā mums ir tiesības zināt savas tiesības. Varbūt tāpēc likās vērā ņemami šo mediju vai informācijas kanālu satura pilnībai pievērstie priekšlikumi, bet spekulatīvi šķita ieteikumi vēl no ārpuses, no publikas puses tos kaut kā regulēt. Šie izdevumi (lv.lv, tiesas.lv, likumi.lv, Latvija.lv, lvportals.lv, juristavards.lv) man šķiet tikpat kā katram Latvijas iedzīvotājam vai speciālistam pievērstā varas oficiālā seja. Tās daļa. Es to līdz ar kvalificētu skaidrojumu gribu redzēt tiešraidē, bez pielāgošanas partijiskai vai «pilsoniskai» konjunktūrai. No sabiedrības puses varētu vēlēt varai diezgan prāta, lai tā nepadara šīs informācijas translēšanu par kārtējo formalitāti. Proti, lai attiecīgie izdevumi saņem pietiekamus resursus darbam, kas gādā par modernām iespējām optimāli atbilstošu informācijas piegādi. Vēl jāpiebilst, ka pārējās valsts rīcības jomas šobrīd var ļoti pamācīties no tā, kas un kā šajā ziņā paveikts tiesu varas laukā.