Bens Latkovskis / Autori

Čikāgas universitātes kodolfiziķi jau 1947. gadā izgudroja tā dēvēto pastardienas pulksteni (Doomsday Clock), kurš simboliski rāda, cik palicis līdz nosacītajam pasaules galam. Atkarībā no kodolkatastrofas draudu līmeņa, šī pulksteņa minūšu rādītājs, kurš tradicionāli atrodas tikai dažas iedaļas pirms pusnakts, tiek pārbīdīts par minūti uz priekšu vai atpakaļ. Tagad, pēc ASV prezidenta Džo Baidena apstiprinošās atbildes, ka viņš Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu uzskata par slepkavu, šo pulksteņa rādītāju var pabīdīt par vēl kādu iedaļu tuvāk pusnakts atzīmei.

Pirms desmit gadiem, 2011. gada martā ar dažu Sīrijas skolnieku apcietināšanu un šo arestu izraisītām masu demonstrācijām sākās Sīrijas traģēdijas karstais posms, kurš tagad nedaudz pierimis, bet ne tuvu sekmīgi atrisināts. Pagājis laiks, un tagad varam izvērtēt tā saucamā Arābu pavasara ietekmi gan uz situāciju Tuvajos Austrumos, gan vispārējo politisko klimatu pasaulē, tai skaitā Latvijā.

Pirmdien Vatikāns jeb, precīzāk sakot, Ticības apliecinājuma kongregācija (Congregatio pro Doctrina Fidei, latīņu val.) izplatīja īsu un skaidru atbildi uz bieži uzdoto jautājumu par baznīcas attieksmi pret viendzimuma laulībām.

Aizvadītajā nedēļā tviterpublika turpināja šūmēties ap “Vakcinācijas biroja” neizdarībām un visu, kas ar šo vakcināciju saistīts. Pateikt kodolīgāk, kā to izdarījis Mahris Zmeycharauski (Mičerevskis), grūti: Visi šitie idiotismi, ar kuriem apgūst kovid naudu, ir tik kaitnieciski un kaitinoši, ka labāk būtu vienkārši to naudu nozaguši bez paskaidrojuma.

Ceturtdien Kariņš uzmundrināja savus fanus. Valdības attālinātajā sēdē viņš pacēla balsi, neslēpa svētā sašutuma dusmas un, kratīdams dūri, teica: “Mums ir sistēma, un mēs te zīmējam visādas... Es atvainojos, es kļūstu arī dusmīgs. Mēs baigās reklāmas naudas izdodam, bet nevaram 10 000 vakcīnu izvadāt.”

“Patlaban mēs atrodamies krīzes vidū, un mainīt valdību būtu neprātīgi,” pēc tikšanās ar savu augstā amata nodrošinātāju Krišjāni Kariņu sacīja Valsts prezidents Egils Levits. Tā nu viņi viens otru atbalsta – viens garantē ievēlēšanu prezidenta amatā, bet otrs ar verbālu atbalstu cenšas noturēt savus vēlētājus pie teikšanas.

ASV televīzijas zvaigznes Opras Vinfrijas skandalozā intervija TV kanālā CBS (Opra to pārdeva kanālam par 7 miljoniem dolāru) ar Meganu Mārklu un princi Hariju bija kas vairāk par parastu sarunu šovu. Tā bija ļoti nozīmīga epizode nerimstošajā kultūru karā, un to nevar vērtēt atrauti no citiem procesiem pasaulē. No vienas puses, ir klasiskā britu kultūra ar tās cieņu pret tradīcijām, no otras puses, tikpat klasisks amerikāņu antiaristokrātisms, kur visi vienādi, kur aristokrātija attēlota labākā gadījumā kā smieklīga, sliktākā kā nožēlojama.

Latvijas neapstrīdami izcilākā difirambu meistare Māra Zālīte pārspējusi pati sevi. Iepriekšējā poētisko glaimu virsotne (Levitam) – “viņš spēj visus putnus, kam nošļukuši knābji, ar savu lielo ticību Latvijas valstij un latviešu nācijai atkal celt spārnos” – ir pārliecinoši pārsniegta ar jauno odu Kariņam – “prieks skatīties (TV), kā viņam, ejot pa Briseles gaiteņiem, visi steidz klāt un grib ar viņu sasveicināties”.

Vēl nesen kaimiņu starpā varējām palepoties ar aviācijas nozari un lidostu “Rīga” kā Baltijas centrālo transporta mezglu (nabu). Taču piekritīsim, ka būt kaut kur priekšgalā īsti neatbilst mūsu nacionālajam raksturam. Tāpēc šī disonanse jānovērš pēc iespējas drīzāk.

Ar vēsturnieka Venta Zvaigznes polemisko rakstu “Gabrāna asmens, jeb Hermaņa analīze bez lieku būtību ieviešanas” šonedēļ sācis darboties, kā viņi paši norāda, “tīmekļa žurnāls, kas apvieno Latvijas konservatīvos domātājus”, – “telos.lv”. Kā šim saziņas resursam izdosies attīstīties pagaidām pāragri spiest, bet jau pati šādas ievirzes izdevuma parādīšanās uzskatāma kā apsveicama jauna laikmeta iezīme.

Šonedēļ 90 gadu jubileju svin cilvēks, kura ietekme uz pasaulē notiekošajiem procesiem ir nepārvērtējama. Mihails Gorbačovs. Viņš manas paaudzes cilvēkiem ar lielu atrāvienu ir bijis nozīmīgākais politiķis, jo viss varēja aiziet pavisam pa citām sliedēm, ja 1985. gada 11. martā Kremļa gerontokrāti par savu vadoni neizvēlētos tieši viņu.

Valdošā koalīcija pirmdien konceptuāli vienojās par vienreizēja 200 eiro pabalsta izmaksu pensionāriem un personām ar invaliditāti. Valdība nesen jau lēma piešķirt 500 eiro vienreizēju pabalstu par katru apgādībā esošo bērnu, un tagad šis kurss tiek turpināts, paplašinot pabalsta saņēmēju loku.

Jau rakstīju, ka ASV prezidents Džo Baidens ir politiķis, kurš savu tēlu ilgstoši un rūpīgi veidojis, cenšoties pieskaņoties tā brīža “pareizākajam”, tas ir, sabiedrībā plašāko atzinību gūstošajam redzējumam. Savu politisko kapitālu viņš veidojis uz verbālās bāzes. Ar nopietnu biznesu vai vē-rienīgu projektu vadīšanu viņš nav nodarbojies. Baraka Obamas laikā viņš bija viceprezidents, kuram pēc ASV konstitūcijas ir visai maza teikšana. Tagad Baidens ir Rietumu vadošās valsts priekšgalā un viņam atbilstoši ASV valdošajai doktrīnai jāvada demokrātiskās pasaules cīņa pret autoritāro pasauli, kuru iemieso ekonomiskā lielvalsts Ķīna un kodollielvalsts Krievija.

Pasaulē pagaidām vēl slavenais režisors Alvis Hermanis sociālajās tīklos publicējis septiņus ētiskas uzvedības noteikumus JRT darbiniekiem un skatītājiem. Ne velti iepriekšējā teikumā uzrakstīju – pagaidām vēl slavenais. Hermaņa pie teātra durvīm piesistās septiņas tēzes mūsdienu inkvizitoriem skaitās nepiedodami ķecerīgas, tāpēc nav šaubu, ka viņš agri vai vēlu tiks pakļauts izslavētās izslēgšanas jeb vajāšanas “kultūras” pārbaudījumam.

Kad vasarā publicēju rakstu par saviem vērojumiem Āfrikā, kur cita starpā minēju, ka piecas reizes esmu bijis Āfrikā, saņēmu milzīgu kritikas gūzmu no “īstiem” Āfrikas ekspertiem (lasi: šīs tēmas grāntu slaucējiem) par to, ka neko nesaprotu, jo patiesa izpratne par Āfriku esot atkarīga nevis no melnā kontinenta apmeklējumu skaita, bet gan “zinātnisko” publikāciju daudzuma. Vārdus – zinātnisks – šajā gadījumā droši var likt pēdiņās, jo ir maz tēmu, kuras būtu vairāk ideoloģizētas nekā tās, kuras skar Āfriku, kolonizāciju un melnādaino cilvēku problēmjautājumus.

Tas, ka ASV prezidents Džo Baidens savā uzrunā Minhenes drošības konferencē pieminēja Rīgu (“Savienotās Valstis strādās cieši kopā ar mūsu Eiropas Savienības partneriem un galvaspilsētām visā kontinentā – no Romas līdz Rīgai, lai stātos pretī kopīgiem izaicinājumiem”) var tikt uztverts kā simbolisks žests – Baltijas valstis, kuras no NATO valstīm atrodas vistuvāk Krievijai, netiks aizmirstas, un tās var justies droši.

Pagājušā nedēļa aizritēja, ja tā var teikt, Elīnas Didrihsones zīmē. Viņa kļuva par pēdējā laika redzamāko jaunās, tā dēvētās izslēgšanas kultūras upuri. Protams, nekur nepazuda kovids, vakcinācija, ierobežojumi, 500 eiro katram bērnam un citas lietas, kuras jau mēnešiem nodarbina sabiedrības prātus, taču Didrihsones gadījums sabiedrībai bija kā jauns, neparasts ēdiens apnicīgi vienveidīgajā sabiedriskas apspriešanas ēdienkartē.

Man ir klasesbiedrs, ar kuru šad tad sazvanāmies. Ar viņu var runāt par visām tēmām, izņemot vienu. To pieminot, acumirklī ar šo cilvēku notiek brīnumainas pārvērtības. No sapratīga, jauneklīga džeka viņš pēkšņi kļūst par apsēstu, vecišķu fanātiķi. Šīs pārvērtības notiek, izskanot burvju vārdam – Aivars Lembergs. Kādreiz es pat centos noskaidrot šīs dīvainās apsēstības cēloni, taču sen jau kā to vairs nemēģinu darīt – nekādas loģiskas argumentācijas tur nav. Ir tikai neiedragājams fanātisms, kas savā varā dažkārt pārņem pat visnotaļ sakarīgus prātus. Uzskatāmākais piemērs – LTV žurnālists Ivo Leitāns, kura apsēstība ar Lembergu vairs pat nav smieklīga.

“Jūs fundamentāli nesaprotat, no kurienes nāk nauda, piedodiet,” finanšu ministra padomnieks Ints Dālderis TV1 raidījumā 1:1 aizrādīja Eiroparlamenta ilggadējam deputātam, bijušajam finanšu ministram Robertam Zīlem.

“Vakcinācijas biroja” darba pirmo mēnesi grūti nosaukt par īpaši sekmīgu. Drīzāk otrādi, lai neteiktu vēl skaļāk – pilnīga izgāšanās. Jau atskan aicinājumi biroja vadītājai Evai Juhņēvičai atkāpties, premjeram Krišjānim Kariņam viņu atlaist, un tiek uzdots jautājums, vai uz Juhņēviču arī attiecas darba likumā noteiktais trīs mēnešu pārbaudes laiks.

Kaujas laukā nav lielākas nelaimes, kā armijai zaudēt vadāmību. Tad tā vienā mirklī no labi organizēta, saliedēta spēka pārvēršas haotiskā, bezpalīdzīgā masā. Tieši tas notika ar Staļina armiju 1941. gada vasarā. Taču līdzīga situācija var izveidoties ar valsts pārvaldi arī nosacīta miera laikā. Rakstu nosacīta miera laikā, jo pašreizējā cīņa ar Covid-19 pandēmiju rada zināmas analoģijas ar kara apstākļiem.

ASV Senāta balsojums par bijušā prezidenta Donalda Trampa impīčmentu notika pavisam ikdienišķi un mazliet pat garlaicīgi – senatori bez intrigas nobalsoja, kā bija sagaidāms – “not guilty”. Demokrāti atteicās no papildu liecinieku iztaujāšanas, savukārt republikāņi no aizstāvībai atvēlētajām 16 stundām izmantoja tikai četras. Lai Trampu atzītu par vainīgu, bija nepieciešamas divas trešdaļas jeb 67 senatoru balsis. Trampu par vainīgu atzina 57 senatori, un klusi izklīda nedēļas nogales pavadīšanai.