Pirms desmit gadiem, 2011. gada martā ar dažu Sīrijas skolnieku apcietināšanu un šo arestu izraisītām masu demonstrācijām sākās Sīrijas traģēdijas karstais posms, kurš tagad nedaudz pierimis, bet ne tuvu sekmīgi atrisināts. Pagājis laiks, un tagad varam izvērtēt tā saucamā Arābu pavasara ietekmi gan uz situāciju Tuvajos Austrumos, gan vispārējo politisko klimatu pasaulē, tai skaitā Latvijā.
Politikā, tāpat kā citās sfērās, detaļas ar laiku izplēn no atmiņas, un apziņā paliek tikai vispārējās lietu aprises. Konkrētajā gadījumā tā ir neiepriecinošā atziņa, ka tās revolucionārās pārmaiņas, kuras pirms desmit gadiem aizsākās Magribas valstīs, īpašus uzlabojumus tur dzīvojošo cilvēku dzīvēs nav nesušas. Līdz ar to veidojas it kā loģisks secinājums, ka no revolūcijām nekādas jēgas nav, jo tāpat labāk nekļūst. Kāpēc it kā loģisks?
Tāpēc, ka pasaule attīstās, un sabiedriskie procesi nevar palikt sastinguši kā akmens. Ja atsevišķās arābu valstīs bija gadu desmitiem veidojušies strutojuši augoņi, tad tie agri vai vēlu plīstu. No vēsturiskā aspekta nebija atšķirības, vai tas notika 2011. gadā, vai būtu noticis, teiksim, 2013. gadā. Arābu pasaulē revolūcijas bija nobriedušas, un tās bija neizbēgamas. Agrāk vai vēlāk. To rezultāti nav viendabīgi, jo dažās valstīs notikumos aktīvi iejaucās ārējie spēlētāji. Tieši tur - Sīrijā un Lībijā - arī iznākums ir visbēdīgākais. Savukārt Tunisijā un Ēģiptē, kur iztika bez ārējo spēku aktīvas līdzdalības, varas pāreja notika samērā mierīgi.
Notikumu attīstība Ēģiptē, manuprāt, visuzskatāmāk ilustrē kopējo situāciju reģionā. Tur 2011. gadā jau trīsdesmit gadus valdīja nemaināmais prezidents Hosnī Mubāraks, kurš nāca pie varas pēc Anvāra Sadāta nāves 1981. gada 6. oktobra atentātā, militārās parādes laikā Kairā. Lai arī šajos trīsdesmit gados Ēģipte piedzīvoja salīdzinoši strauju uzplaukuma periodu, sabiedrība no Mubāraka bija vienkārši nogurusi. Politiķi, tāpat kā estrādes zvaigznes, cilvēkiem ar laiku apnīk. Gribas kaut ko jaunu, nebijušu. Straujš maizes cenu kāpums šajā gadījumā darbojās tikai kā pārmaiņu ierosmes katalizators.
Visu cieņu Mubārakam, jo viņš bija pietiekoši saprātīgs (varbūt arī nepietiekoši pārliecināts), lai pret tautu nevērstu asas represijas. Viņš labprātīgi atkāpās, un valstī tika sarīkotas brīvas, demokrātiskas vēlēšanas. Tajās uzvarēja Mubāraka laikā pagrīdē esošā “Musulmaņu brālība”, kuru grūti nosaukt par demokrātisku. Empīriski, visiem saprotami un salīdzinoši miermīlīgi tika pierādīts, ka Ēģiptes sabiedrība līdz demokrātijai vēl nav izaugusi. Tāpēc armija ar feldmaršalu Abdulfatāhu al Sisī priekšgalā drīz vien ņēma stūri savās rokās. Līdz nākamajai reizei, kad sabiedrības attīstība būs sasniegusi tādu līmeni, lai demokrātiskā valsts pārvaldes sistēma tiktu nevis atgrūsta, bet pieaugtu kā saderīga.
Lībijā un Sīrijā šis process ieguva daudz asiņaināku raksturu, jo notikumos aktīvi iejaucās vieni ārējie spēlētāji (Turcija, Krievija, Irāna, Persijas līča monarhijas), kamēr citi (pirmām kārtām - ASV) izrādīja izteiktu pasivitāti, kas ļāva pirmajiem visai brīvi pa šo teritoriju šiverēt, nerēķinoties ar tur dzīvojošo cilvēku interesēm. Šeit obligāti jāizgaismo kāds Krievijas propagandas mīts, kurš ir samērā izplatīts arī mūsu publiskajā telpā.
Viena no Putina doktrīnas centrālām tēzēm ir tā, ka visas pasaules revolūcijas organizē un vada aizokeāna diedziņu raustītāji. Tā saucamie amerikāņi (nekādi neatšifrēti un nejaukt tos ar īstiem ASV vadītājiem), kuri stāvot aiz visām pret valsts varu vērstajām nekārtībām. Šis mīts diktatoriem ir ārkārtīgi ērts un izdevīgs, jo ļauj neatzīt, ka pie tautas neapmierinātības pats vien esi vainīgs. Es jau visu daru pareizi un tauta mani bezgalīgi mīl, tikai tie nolādētie amerikāņi bojā gaisu.
Šis mīts cieši savijas ar citu Putina doktrīnas tēzi, kura sabiedrību strikti nodala divās kategorijās - “lohos” un “pahanos”. Pirmajiem tiek atņemtas jebkādas tiesības uz varas deleģēšanu. Tautai (lohiem) gar varu (pahaniem) nav nekādas darīšanas. Tāpēc “lohiem” nekurnot ir jādzīvo ar to varu, kāda tai ir, un jebkādi viņu centieni atbrīvoties no varas “jumta” ir jāizdedzina ar nokaitētu dzelzi. Atbilstoši šai doktrīnai, tiklīdz Krievija redzēja, ka ASV Baraka Obamas personā neizrāda nekādu aktivitāti “Damaskas miesnieka” Asāda gāšanā (2013. gada epizode ar Obamas nosprausto sarkano līniju ignorēšanu), tā aktivizējās pati un kopā ar Irānu nosargāja sava ordeņa brāļa Asāda varu.
Jāatzīst, ka nav gluži tā, ka mīts par visuresošajiem “amerikāņiem” būtu radies no zila gaisa, jo Vjetnamas karu, iebrukumu Irākā un citas mazāk zināmas intervences nevar noliegt, tāpat kā Vašingtonas atbalstu “demokrātiskiem” spēkiem visā pasaulē. Taču teikt, ka ASV būtu sarīkojušas “Arābu pavasari”, Ukrainas, Gruzijas vai kādas citas revolūcijas, nozīmē visu notiekošo skatīt caur realitāti kropļojošo Kremļa propagandas optiku, jo nevienu revolūciju nevar sarīkot, ja tai nav objektīva pamata.
Ja runājam par “Arābu pavasara” mācībām un tā ietekmi uz procesiem pasaulē, tad redzam, ka sava ietekme (grūti pateikt, cik liela) tai ir arī uz Latvijā notiekošajiem politiskajiem procesiem. Ja pirms desmit gadiem arī Latvijā sabiedrībā valdīja samērā revolucionārs noskaņojums, kas vainagojās ar Saeimas atlaišanu un vienīgajām ārkārtas vēlēšanām Latvijas vēsturē, tad tagad, desmit gadus vēlāk, varas pārstāvju lozungs - zirgus upes vidū nemaina, sabiedrībā atrod daudzas dzirdīgas ausis, un tā ir gatava ieaijāties apātiskā miegā.
Acīmredzot iedarbojas “Arābu pavasara” un tā laika Latvijas analoga - “rīkojuma nr. 2” atbalss - maini varu, cik gribi, tāpat nekas nemainīsies. Nu, kāda starpība, vai tur sēž Kariņš, Pavļuts vai kāds cits? Ja jau tāpat diez vai būs labāk, tad lai paliek tie paši vecie. Taču vienmēr jāatceras, ka doma neko nedarīt, lai tikai nekļūst sliktāk, ir aplama pašos pamatos.
Tā ir klajā pretrunā ar attīstības pamatprincipiem. Kā teica Džeka Nikolsona tēlotais Rendals Makmērfijs režisora Miloša Formena leģendārajā filmā “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”: “Bet es vismaz mēģināju!” Ir jāmēģina. Arī tad, ja dažreiz neizdodas.
