Jau rakstīju, ka ASV prezidents Džo Baidens ir politiķis, kurš savu tēlu ilgstoši un rūpīgi veidojis, cenšoties pieskaņoties tā brīža “pareizākajam”, tas ir, sabiedrībā plašāko atzinību gūstošajam redzējumam. Savu politisko kapitālu viņš veidojis uz verbālās bāzes. Ar nopietnu biznesu vai vē-rienīgu projektu vadīšanu viņš nav nodarbojies. Baraka Obamas laikā viņš bija viceprezidents, kuram pēc ASV konstitūcijas ir visai maza teikšana. Tagad Baidens ir Rietumu vadošās valsts priekšgalā un viņam atbilstoši ASV valdošajai doktrīnai jāvada demokrātiskās pasaules cīņa pret autoritāro pasauli, kuru iemieso ekonomiskā lielvalsts Ķīna un kodollielvalsts Krievija.
Minhenes drošības konferencē Baidena retorika bija visnotaļ cieta, un viņš aicināja sabiedrotos saliedēties, lai vienotā blokā stātos pretī Ķīnas un Krievijas centieniem Rietumus sašķelt un nobīdīt globālajā perifērijā. Jāatzīst, ka no Eiropas vadošajiem politiķiem viņš īpašu atbalstu neguva. Īpaši izcēlās Francijas prezidents Emanuels Makrons, kurš pat atļāvās norādīt, ka ASV ir sava dienaskārtība, bet mums Eiropā sava, kas ne visos punktos sakrīt. Francijas tieksme uz autonomiju un nenoslēpjama greizsirdība uz ASV dominējošo lomu pasaulē ir vispārzināma, bet šoreiz tā Makrona izpildījumā bija īpaši uzkrītoša. Makrons norādīja, ka ASV ir tālu, bet mums tepat blakus ir akūtākas problēmas. Tie ir Tuvie Austrumi, nestabilitāte Ziemeļāfrikā (īpaši Lībijā) un Turcijas arvien agresīvākā un nekaunīgākā uzvedība. Makronam Turcijas līderis Erdogans šķiet daudz lielāks gruzītis kurpē nekā Putins un pat Sji Dzjiņpins.
Francijai tās sarežģītās attiecības ar Magribas reģiona valstīm un potenciālās migrantu plūsmas šķiet daudz lielāka problēma nekā tas, kas notiek Krievijā un Baltkrievijā. Pat notikumi Armēnijā Makronam šķiet nozīmīgāki, jo tur cieši iesaistīta Turcija. Savukārt mums svarīgāk, kas notiek blakus kaimiņos, tāpēc ASV un Krievijas attiecības iegūst īpašu nozīmi.
Krievijas prezidents Vladimirs Putins ir cilvēks, kurš vārdiem īpašu vērību nepievērš. Tie viņa uztverē domāti, lai naivajiem aizmālētu acis. Viņu interesē reālā rīcība.
Tāpēc Baidena retorika viņu neaizkustina. Kādi ir Baidena darbi globālās drošības arhitektūras nostiprināšanā? Pirmais un svarīgākais darbs bija pat ne atgriešanās pie Parīzes klimata vienošanās, bet gan steidzīgi un bez jebkādām nopietnām diskusijām 26. janvāra telefona sarunā panāktā vienošanās ar Putinu par stratēģisko ieroču ierobežošanas līguma pagarināšanu uz pieciem gadiem.
Šeit var iebilst, ka šis līgums bija nepieciešams visai cilvēcei un tas uzlabo drošības situāciju pasaulē kopumā. Tam var piekrist, bet jāsaprot, ka pasaules politikas veidošana nav tik lineāra. Objektīvi Maskava bija vairāk ieinteresēta šī līguma pagarināšanā nekā ASV (sacensība stratēģisko ieroču jomā ir īpaši dārga, bet konvenciālo ieroču un taktisko kodolieroču jomā Krievijai Eiropas telpā ir militārs pārsvars), tāpēc līgumu varēja pagarināt nevis uzreiz par pieciem gadiem, bet iesākumā, teiksim, uz gadu (līguma nosacījumi ļauj visai brīvi tā darbību pagarināt), kura laikā panākt kaut minimālu piekāpšanos no Krievijas kādās citās jomās. Taču nekas tāds netika izdarīts. Viegla kompromisa panākšana noteikti jāvērtē kā Krievijas panākums, un šis tikai ļoti nosacīti ir visiem izdevīgs darījums.
Otra būtiska Baidena darbības nianse, kura Krievijas kontekstā liek domāt, ka Baidena politika būs vārdos skarba, bet darbos mīksta, ir faktiskā spiediena atslābināšana pret “Nordstream-2” projektu. Formāli tas tika darīts, lai demonstrētu vēlmi uzlabot attiecības ar Vāciju, tāpat kā karaspēka izvešanas no Vācijas apturēšana, bet vienlaikus sanāca arī izdabāšana Krievijai. Šie divi punkti Kremlī noteikti tika uztverti kā norādes, ka Baidens savā būtība ir tāds pats kā Obama, kurš Kremļa acīs savulaik ieguva cieņu neraisoša tukšmuldētāja reputāciju. Obama solīja rīkoties, ja tiks pārkāpta sarkanā līnija, bet neko nedarīja, kad šī līnija tika pārkāpta.
Runa ir par solījumu dot spēcīgu raķešu triecienu, ja Sīrijas diktators Asads pielietos ķīmiskos ieročus pret savu tautu, bet tad, kad 2013. gadā tas notika, saminstinājās un savu vārdu neturēja. Tas pēc Kremļa (Ļeņingradas pavārtes) likumiem ir nepiedodama gļēvuma izpausme. Lai Obama savu pazemojumu izbaudītu pilnībā, Putins vēl izspēlēja teātri ar Asada solījumu kopā ar Krieviju likvidēt savus ķīmisko ieroču krājumus, kas, kā vēlāk izrādījās, arī netika pildīts. Lai attaisnotu savu neizlēmību Obama bija spiests piedalīties šajā Kremļa iestudētajā vodeviļā un pat pieķerties Putina pamestajam “glābšanas riņķim” - Asada solījumam.
Nav šaubu, ka Putins lieliski atceras šo 2013. gada epizodi, jo tā bija viena no pēdējās desmitgades Krievijas ārpolitikas spožākajām uzvarām. Tā bija viena no retajām reizēm, kad ASV tika nostādītas visai divdomīgā, lai neteiktu pazemojošā pozīcijā, un Krievija varēja izbaudīt situāciju, kad tā faktiski diriģē orķestri.
Ja Putina acīs Baidens ir Obama 2.0., tad tas nozīmē, ka Putins Baidenu uztver kā politiķi, ar kuru “spēlēties” var. Iepretim Trampam, ar kuru šādās spēlītēs būtu bīstami ielaisties. Baidens pēc Ļeņingradas pavāršu loģikas ir “botāniķis” (tāds pats kā Makrons, Kremļa klasifikācijā), kuru laiku pa laikam vajag nolikt pie vietas. Šim nolūkam ir izstrādāta daudzkārt aprobēta metode. “Botāniķis” jānostāda izvēles priekšā - vai nu neliels pazemojums, vai arī fizisks konflikts. Botāniķis, vēloties izvairīties no konflikta, izvēlas šo pieņemamo pazemojumu. Huligānam ar to pietiek, un viņš pat uz brīdi uzmetas par pazemotā draugu. Līdz nākošajai reizei, kad viss rituāls tiek atkārtots no jauna.
Jāsaprot, ka jautājums par pretinieka pakļaušanu, pazemošanu, nolikšanu uz ceļiem, rāpus utt. ir galvenais Krievijas politikas elements, ap kuru viss grozās. Kurš kuru, ir vienīgais jautājums, kurš patiesi interesē Putinu. Kurš pagalmā ir stiprākais? No kura visi baidās, un bez kura ziņas nekas nenotiek. Viss pārējais ir tālu otršķirīgs. Līdz ar to varam droši prognozēt, ka Baidena “pacietības slieksnis” tiks nemitīgi pārbaudīts. Tieši tāpat, kā tas nupat notika ar ES augsto pārstāvi ārpolitikas lietās Žuzepu Borelu un kā tas rudenī pēc Navaļnija indēšanas notika ar Makronu. Tas ir Kremļa huligānu stils.
Mums atliek cerēt, ka Baidenam tomēr pietiks prāta skaidri apzināties šo Putina metodi un pietiks dūšas tai turēties pretī. Galvenais, neatkārtot sava bijušā šefa Obamas kļūdas un neiedomāties sevi par “miera mesiju”, kurš gatavs augstsirdīgi rīt krupjus visas cilvēces labad. Kā Bībelē rakstīts - pēc augļiem var koku atpazīt. Gaidīsim Baidena politikas augļus un cerēsim, ka tie būs cilvēces drošību stiprinoši.
*****
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Signal kanālā.
