Džo Baidena Rīgas pieminēšanas jēga

© Scanpix

Tas, ka ASV prezidents Džo Baidens savā uzrunā Minhenes drošības konferencē pieminēja Rīgu (“Savienotās Valstis strādās cieši kopā ar mūsu Eiropas Savienības partneriem un galvaspilsētām visā kontinentā – no Romas līdz Rīgai, lai stātos pretī kopīgiem izaicinājumiem”) var tikt uztverts kā simbolisks žests – Baltijas valstis, kuras no NATO valstīm atrodas vistuvāk Krievijai, netiks aizmirstas, un tās var justies droši.

Taču pirms runāt, cik nopietni uztverams šis Baidena žests, jāatceras kāda sena patiesība. Politiķi, tāpat kā visi cilvēki, dalās pēc tā, kas viņiem svarīgāk - vai tas, kas reāli notiek, vai tas, kā tas izskatās no malas? Protams, visiem abas šīs šķautnes ir svarīgas, bet runa ir par proporcijām. Vai, precīzāk sakot, runa ir par prasmi savus darbus pasniegt tā, ka citi tos atzīst par labiem. Piemēram, Baidena priekštecim Donaldam Trampam ar šo prasmi bija lielas problēmas, un viņa darbība no malas izskatījās ne visai pievilcīga, par ko liecina viņa milzīgais antireitings pašu mājās un vēl zemākā atzinība ārpus ASV (Pēc “Pew Research Center” datiem, pērnā gada nogalē Eiropā Trampu atzinīgi vērtēja, sākot no Vācijā - 13%, Francijā - 20% līdz Polijā - 51%).

Baidens, atšķirībā no Trampa, ir politiķis, kurš visu savu politisko kapitālu ir uzaudzējis, cītīgi rūpējoties, lai viņa darbi labi izskatās un runas labi izklausās. Rīgas pieminēšana arī nav nejauša. Tādā veidā viņš iegūst draugus Baltijas valstīs, jo, kā mēdz teikt, - labāk simts draugu, nekā simts rubļu.

Šo elementāro patiesību Baidens apzinās krietni labāk nekā Tramps, kuram ar draugu iegūšanu negāja diez cik spoži. Varētu domāt, ka Rīgas vietā pieminot, teiksim, Varšavu, Baidens iegūtu vairāk politisko punktu (poļu kopiena ASV ir ļoti liela un ietekmīga), taču Rīgas piesaukšanai bija arī svarīga politiskā mājiena komponente.

Nav noslēpums, ka viena no globālajām politiskajām bažām ir varbūtība, ka Kremlis kādā brīdī varētu strauji zaudēt atbalstu sabiedrībā un šajā situācijā, lai atgūtu stratēģisko iniciatīvu, iniciētu kādu ārpolitisko avantūru. Ārējais konflikts tradicionāli visus saliedē ap karogu, un reiz jau 2014. gadā šī stratēģija Putinam ļāva paspodrināt pabalējušo harismu. Tagad viņa harisma atkal sākusi sūbēt, un analītiķi bažīgi raugās, kas varētu būt nākamais upuris krītošā reitinga celšanai.

Lai gan pirmajās vietās joprojām tiek minētas Ukraina, Baltkrievija un Kazahstāna, pastāv versija, ka konflikts ar šīm bijušajām PSRS republikām vēlamo efektu varētu arī nepanākt. Nepieciešams kaut kas iespaidīgāks. Piemēram, nolikt uz ceļiem NATO. Kā to izdarīt? Ne jau uzbrūkot ASV, Polijai vai Turcijai. Tie ir pārāk prāvi kumosi, kuri var iesprūst rīklē ar bēdīgām sekām. Cita lieta zibenīgs bruņots konflikts ar Baltijas valstīm, un pirms vēl NATO saskaņo atbildes reakciju, Krievija jau piedāvā uzsākt miera sarunas, kurās tiek izvirzīti gandrīz pieņemami nosacījumi (nav runas par aneksiju). Teiksim, NATO starptautisko spēku izvešana no Baltijas valstīm, tām formāli pat paliekot NATO sastāvā.

Līdzšinējā Rietumu reakcija uz dažādiem izaicinājumiem var radīt Kremļa stratēģiem iespaidu, ka NATO dalībvalstu valdības (ne militārpersonas) varētu nosvārstīties un iziet uz kompromisiem ar Krieviju, lai tikai nebūtu jākaro ar kodollielvalsti. Ar šādu saminstināšanos un gatavību kaulēties ar Krieviju pietiktu, lai Krievijas acīs NATO būtu pazemota un, tēlaini runājot, varētu savu 5. pantu uzkārt uz nagliņas.

Lai gan šāda scenārija varbūtība nav liela, tomēr to izslēgt nevar. Skaidrs, ka šāda notikumu attīstība ASV kā galvenajai NATO valstij būtu ļoti nevēlama. Tāpēc laiku pa laikam jāatgādina Putinam, ka par Baltijas valstīm mēs neesam aizmirsuši, tāpēc velti nesapņojiet. Cits jautājums, cik lielā mērā Kremlis šos mājienus ņems vērā. Tieši šajā jautājumā var sākties problēmas, jo Putinam politiķu retorika nešķiet īpašas uzmanības vērta. To viņš uztver kā miglas pūšanu acīs naivajiem. Uzmanība jāpievērš tikai darbiem, bet pagaidām Baidens ar reālu rīcību savu “stingro stāju” nav pierādījis. Drīzāk otrādi, bet par to nākamreiz.

*****

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Signal kanālā.

Komentāri

21. novembrī Starptautiskā krimināltiesa (SKT) izdeva aresta orderus Izraēlas premjerministra Benjamina Netanjahu, bijušā Izraēlas aizsardzības ministra Joava Galanta un vairāku palestīniešu grupējuma “Hamās” locekļu aizturēšanai. Jau nākamajā dienā mūsu Ārlietu ministrija paziņoja, ka respektēs SKT izdoto apcietināšanas orderi Benjaminam Netanjahu. Šis paziņojums izsauca asu reakciju sabiedrībā. Taču neviens (!) politiķis neuzsāka diskusiju par šo absurdo situāciju. Kāpēc?

Svarīgākais