Elita Veidemane / Autori

Kas visvairāk izbrīna stāstā par suni Arčiju – tā ir vienas otras atbildīgās iestādes konsekventā jaukšanās starp likuma burtu un garu. Jo nežēlība pret dzīvniekiem nevienu vairs nepārsteidz. Tā drīzāk ir atbaidoša ikdiena, kas diemžēl joprojām netiek vajāta likumiskā kārtībā. Suns Arčijs brīnumainā kārtā ir izdzīvojis vājprātīgā nežēlības un vienaldzības purvā, kurā to atkal vēlas iemest dzīvnieku tiesību viltus aizstāvji. Cerams, ka sabiedrība to neatļaus. Jo neviens cits suni aizstāvēt negrasās. Izņemot dzīvnieku patversmi „Ulubele”.

„Visu noteiks vēlēšanu rezultāti. Bet uzņēmēju atbalsts man šobrīd ir ļoti spēcīgs, turklāt cilvēki skaidri redz to absurdu, kādā grimst šī vara. Piemēram, tranzīta nozare. Pavisam nesen Ministru prezidents Kariņš (JV) Saeimā pateica, ka tranzīta nozare ir pagātne, Latvijai tā vairs neesot vajadzīga, tagad vajagot koncentrēties uz gudro ražošanu. Kur tad tā ir?! Izņemot gudru muldēšanu, valdība neko citu nepiedāvā,” spriež Ainārs Šlesers, bijušais politiķis, nu uzņēmējs. Šodien – intervija ar Aināru Šleseru, kurš, iespējams, atkal kļūs par politiķi.

"Everything will be determined by the election results. But the support of entrepreneurs is very strong for me at the moment, and people clearly see the absurdity of the existing power. For example, the transit industry. Most recently, Prime Minister Kariņš (JV) told the Saeima that the transit sector is a thing of the past, Latvia no longer needs it, it now needs to focus on smart production. Well, where is it then?! Apart from smart blathering, the government does not offer anything else,” says Ainārs Šlesers, a former politician, now a businessman. Today - an interview with Ainārs Šlesers, who might become a politician again.

Mana draudzene atklāja traģisku savas dzīves nogriezni: viņas jaunākā meita vairs neredz jēgu dzīvei. Meitai ir 15 gadi. Un tā nav mirkļa refleksija, sak, gan jau pāries. Diez vai pāries, ja paliek arvien sliktāk: kādreiz, pirmskovida laikos, dzīvespriecīgā meitene spēlēja tenisu, dejoja tautasdejas, bija labākā skolniece klasē, tagad viņa vairs neko nevēlas darīt, jo „tas, kā mēs dzīvojam tagad, nav dzīve, tā ir nožēlojama eksistence”. Meitene pat ir izteikusies, ka vēlas nomirt. Un tas ir visbriesmīgākais, ko var dzirdēt vecāki.

„Laimas” konfekšu kastes un Rīgas balzamiņš, jaunas kleitas un elegantas šlipses – visi šie aksesuāri palikuši aizmirstībā, jo komandējumu tikpat kā nav, ārvalstu viesi mūsu valsti apmeklē retāk nekā Haleja komēta, bet Saeimas un valdības sēdes notiek zūmā – privātajās virtuvēs ar grāmatplauktu instalācijām aiz muguras, virs naktstērpa uzvelkot kaut cik pieklājīgu jaķeli. Vai varat iedomāties, cik milzīga reprezentācijas nauda ietaupījusies kovidpandēmijas laikā, sevišķi – ārkārtas situācijā, kad nekādas reprezentācijas nenotiek?

Pieminam 25. marta deportāciju upurus

„Cik ilgi turpināsies bezjēdzīga mūsu naudas tērēšana?” – vientiesīgais un retoriskais jautājums, ko uzdevu Valsts kancelejai, tā arī palika bez atbildes, jo uz tādiem vaicājumiem neviens un nekad neatbild – nedz ministri un valsts sekretāri, nedz dažādu kanceleju klerki un preses sekretāri. Protams, atbildēja uz citiem – vienkāršākiem – jautājumiem.

„Mēs atnācām un pierādījām, ka „Līčus” var apsaimniekot, nenogalinot dzīvniekus, ka ar sabiedrības un brīvprātīgo atbalstu var paveikt milzīgi daudz – izremontēt telpas, atteikties no ķēdēm, paplašināt dzīves telpu dzīvniekiem, uzbūvējot voljērus. Protams, iepriekšējiem apsaimniekotājiem tas nepatika, un kopš pirmās dienas ir naida pilni mēģinājumi mūs dabūt nost no ceļa. Mēs centāmies neatbildēt, taču mūsu ilgstošā tolerance ir uztverta par vājumu, un uzbrukumi mums jau kļuvuši par atsevišķu personu dzīves stilu. Šobrīd notiekošais pret „Ulubeli” ir augstākais neģēlības punkts ar klajiem meliem un puspatiesībām. Mēs vairs neklusēsim,” teic Ilze Džonsone.

„Esmu nikns par to, ka 30 gadus pēc neatkarības atgūšanas mums ir tik degradēts parlaments un politiskā sistēma. Situācija valstī šobrīd nav tik briesmīga, ka neviens nekādi nevarētu ar to tikt galā: patiesībā kovids tikai parāda to zemā līmeņa menedžmentu, kāds valsts pārvaldē ir valdījis pēdējos 15 – 20 gadus, bet kovids to parāda koncentrēti,” uzskata Didzis Šmits, ārpus frakcijām esošs Saeimas deputāts, kuru ir rosināts izslēgt no parlamenta. Šodien saruna ar Didzi Šmitu.

Lai pārliecinātu Mirdzastanti nešņakarēties pa ķiplokiem, kamēr pa tiem šņakarējas Uldis un Ņura no dažādām mājsaimniecībām, lai iestāstītu Pēteronkulim, ka divu metru distance lielveikalā ir paredzēta ilgākām pārdomām – pirkt vienu vai divas pudeles šņabja, mūsu Ministru kabinets atbalstīja Ekonomikas ministrijas lūgumu no valsts budžeta programmas „Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem” piešķirt finansējumu 118 521 eiro (ar PVN) apmērā.

„Šausmīgi smagi sevi piespiest atrast viņa vārdu telefonā un izdzēst,” atzīstas Viktors Duks. Bet varbūt nevajag dzēst? Lai paliek kā gaišs atgādinājums, ka ar mums kopā ir bijis kinocilvēks, kurš pratis izdibināt karacilvēka esmi, veidojot izcilas dokumentālās filmas par tiem, kuri dzīvoja ar ieročiem rokās – aizstāvot vai iekarojot. Viktors runā par savu draugu un kolēģi – kinorežisoru Askoldu Saulīti, kurš pēkšņi aizgāja Viņsaulē šā gada 10. martā.

Uzdevu jautājumus Valsts policijai. „Kāpēc Jēkabpils „pieminekļa” demontāža pārkvalificēta uz KL 229. pantu – par „valsts aizsardzībā esoša kultūras pieminekļa pārvietošanu”. Kopš kura laika kaut kāds lūznis ir pārtapis par „kultūras pieminekli”, kas turklāt atrodas valsts aizsardzībā? Vai uz Valsts policiju tika izdarīts spiediens, lai notiku šāda pantu maiņa?” Tajā pašā dienā saņēmu arī atbildes.

„Ja mēs ne vienmēr piekrītam tam, ko premjers saka, tas nenozīmē, ka mēs gribētu viņu gāzt. Mēs taču neesam Kariņa kloni, mums nav jāreproducē viss viņa teiktais. Katram ir savs viedoklis. Bet, ja mums jāatkārto tikai tas, ko pauž premjers vai veselības ministrs, tad mums tur nav jāsēž: lai viņi divatā izlemj, uzņemas atbildību, un lieta darīta,” valdības nestabilitāti un juceklīgumu skaidro aizsardzības ministrs Artis Pabriks („Attīstībai/Par”). Šodien – saruna ar viņu.

"If we do not always agree with what the prime minister says, it does not mean that we want to overthrow him. We are not Kariņš's clones, we don't have to reproduce everything he said. Everyone has their own opinion. But if we must simply repeat what the Prime Minister or the Minister of Health says, then we should not sit in those meetings: let the two of them decide together, take responsibility, and that's it,” explains Minister of Defense Artis Pabriks (Development/For!, Attīstībai/Par!). Today - a conversation with him.

„Ir mūžīgās sarunas par to, ka Latvijā tauta ir konservatīvi noskaņota – nesenās totalitārisma pieredzes dēļ. Bet tad, kad paskatāmies uz situāciju, sevišķi – pēc Satversmes tiesas (ST) lēmuma, pievēršot uzmanību „gatavināšanas” procesam sabiedriskajā televīzijā, rodas pēkšņa, nepatīkama sajūta, ka vilciens, iespējams, ir aizbraucis,” saka filozofs Krišjānis Lācis. Par jauno konservatīvās domas portālu telos.lv sarunājas portāla galvenā redaktore Agnese Irbe, portāla redaktors Krišjānis Lācis un filozofu biedrības „Peripatos” priekšsēdētājs filozofs Raivis Bičevskis.

Apraudājos. Māra Zālīte ar savu cildeno patosu mani pārliecināja, un gara acīm redzēju mūsu premjeru skrienam pa Briseles gaiteņiem: kā visi viņam steidz klāt, kā visi grib ar viņu sarokoties... Sadzirdēju dzejnieces sirds kliedzienu un dvēseles atvērto durvju čīkstiņu. Pat saklausīju čaukstam lapas jaunajam prātulu un varoņdzeju sējumiņam „Latviešu poēti – vadoņiem”...

„Dažkārt nolaižas rokas, kad ieraugām kārtējos valdības pieņemtos lēmumus, kas ne vienmēr ir pamatoti, lai apturētu vīrusu. Tā, piemēram, neredzu loģiku pieņēmumā, ka viens cilvēks mazā veikalā rada lielākus epidemioloģiskos riskus nekā 100 cilvēki sabiedriskajā transportā,” teic Jānis Dombrava. Par jucekli un neloģismiem valdībā, par „pieminekļiem” un kovidu, par sabiedrisko mediju „gatavināšanu” un NA klusuma periodu – saruna ar Saeimas deputātu Jāni Dombravu (Nacionālā apvienība).

„Ja valdība nespēs tikt galā ar Covid-19 un tā radītajām veselības, ekonomiskajām un citām blaknēm, tad amats būtu jāzaudē visiem valdības ministriem, ne tikai man vienam. Protams, ir jāredz kopaina, bet kurš tad cits aizstāvēs savas nozares, ja ne attiecīgie ministri? Kurš valdībā aizstāvēs uzņēmējus, ja ne es?” – vaicā ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs (KPV LV), netieši norādot, ka nereti juceklīgajās LR valdības darbībās ir vainojama visa komanda, nevis atsevišķi tās dalībnieki. Šodien intervija ar ekonomikas ministru Jāni Vitenbergu.

"If the government is unable to deal with Covid-19 and the effects it has on health, economic and other aspects, then all government ministers, not just me, should lose their jobs. Of course, we need to see the big picture, but who else will defend their industries if not the relevant ministers? Who in the government will defend entrepreneurs if not me?” - asks the Minister of Economics Jānis Vitenbergs (KPV LV), indirectly pointing out that often the whole team is to blame for the confusing actions of the Government of the Republic of Latvia, not individual members. Today an interview with the Minister of Economics Jānis Vitenbergs.

„To „pieminekli” neviens un nekad vairs neieraudzīs,” pārliecinoši teic Gundars Kalve, Jēkabpils Latviešu biedrības valdes loceklis, savulaik – Krustpils novada domes priekšsēdētājs no Nacionālās apvienības (2013.–2014.). Viņš ir viens no partijas „Visu Latvijai!” dibinātājiem, lauksaimnieks un patriots. Ar siltumu Gundars atceras Abrenes akciju pie Saeimas 2007. gadā, pēc tam savam lauksaimniecības zemes gabalam viņš devis nosaukumu „Abrene”. Kāpēc? „Lai Abrene man katrā mirklī ir sasniedzama,” tā Gundars.

„Skaidrs, ka visu jau sen vajadzēja izdarīt – pārapbedīt kritušos un noņemt to lielgabalu. Bet, tiklīdz mēs sākām par to runāt, Krievijas vēstniecība aizvainojās un vilka garumā visu darīšanu. Mēs bijām gatavi veikt iespējamo apbedījumu izpēti, un, ja tur tiešām ir trīs sarkanarmiešu mirstīgās atliekas, tad mēs tās pārvietotu uz Otrā pasaules kara brāļu kapiem. Ar visiem mums bija saskaņojumi, taču vēstnieki mainījās un sākās bremzēšana,” situāciju ar okupantu lielgabalu skaidro bijušais Jēkabpils mērs, tagad domes deputāts Raivis Ragainis.

„Mēs pašā pirmajā dienā informējām tieslietu ministru Bordānu par situāciju ar mūsu dzīvokli. Tas bija pirms diviem gadiem. Viņš teica, ka šī nejēdzība ir jānovērš, viņš to darīšot – lai mēs neuztraucamies, sistēmas iekšpusē viņš to atrisinās, un mums tikai atsūtīs paziņojumu, ka dzīvokļa arests beidzies. Mēs ar vīru Aivaru (mākslinieks Aivars Vilipsons – aut.) sūtījām oficiālu vēstuli, personiski ar Bordānu runāja mana māsa Nora (rakstniece Nora Ikstena – aut.),” atceras Indra Vilipsone. „Bordāns neizdarīja pilnīgi neko,” viņa piebilst.