Elita Veidemane / Autori

„Ja mēs pieņemam, ka šo kovidlaiku valdība izmanto, lai apkarotu vietējo uzņēmējdarbību, tad valdības rīcībā parādās zināma loģika,” ironiski spriež kāds tīmekļa rakstītājs. Taču katrā ironijā ir sava patiesība, lai arī cik nepieņemama vai savāda tā šķistu. Ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs (KPV LV) iestājas par visu veikalu atvēršanu, veselības ministrs Daniels Pavļuts (A/Par) ir kategoriski pret. Tikmēr mazie un vidējie uzņēmēji domā ne tikai par diviem metriem un ziepēm, bet nereti arī par striķi.

„Apsveiksim mūsu vīriešus Armijas dienā ar speķīti un desiņām – nevis ar adītām zeķēm!” – pēc atmiņas citēju kādu tīmekļa aktīvisti, kura piedāvāja iepirkt savu produkciju. Pajautāju – kas tā par Armijas dienu? Šī diena ir 23. februāris – sarkanās armijas diena, nu, vīriešu diena taču! Jau šķita, ka šos asinssvētkus neviens ar saprātu apveltīts cilvēks šaislaikos nesvin, bet – še tev, Minnīt, pieci lati! – svin un pat speķīti dāvina!

„Krimas salīdzinājums ar sviestmaizi ir izrauts no konteksta, un Navaļnijs neatbalsta Krimas aneksiju. Runa ir par to, ka – pēc Navaļnija domām, – Krimu nav iespējams tik vienkārši atdot. Arī Mihails Hodorkovskis atzina: pat tad, ja Krievijā būs demokrātiska vara, nebūs tik vienkārši, sak, atdodiet, ko nozagāt,” skaidro politologs un drošības eksperts Andis Kudors. Par Krimu, Alekseju Navaļniju, Latvijas attiecībām ar Krieviju daudz ko citu – šodien saruna ar Andi Kudoru.

Viņam ir 47 gadi un nesen atklāts vēzis 4. stadijā. Uzsākta ķīmijterapija, kas ne tikai „apēd” vēža šūnas, bet diemžēl arī vājina imunitāti. Matīss (vārds mainīts) – kā visi vēžinieki – ir iekļauts prioritāri vakcinējamo personu grupā, jo kovids visbiežāk „izvēlas” cilvēkus ar zemu imunitātes līmeni. Bet Matīss vēl pagājušonedēļ nezināja, ka viņš atrodas „prioritātēs”: to viņam nebija izskaidrojis nedz ģimenes ārsts, nedz mediķis, kurš veic ķīmijterapiju, nedz Vakcinācijas birojs. Pagājušonedēļ „prioritāte” bija pompoza izrāde ar dažāda ranga valsts amatpersonām. Vēžinieki tur kaut kā neiederējās.

„Mans priekšlikums bija: neņemt ministru amatus, jo mums nav nekādas politiskās pieredzes, bet mēs varētu piedalīties valdībā – maksimums – parlamentāro sekretāru amatos. Tajā brīdī izdzirdēju Artusa Kaimiņa ārkārtīgi neglītus, apvainojošus lamuvārdus,” esošās valdības veidošanu atceras Māris Možvillo, Saeimas KPV LV frakcijas vadītājs. Taču viņš kļuva īpaši pazīstams pagājušonedēļ, izteikdamies par 500 eiro pabalstiem ģimenēm ar bērniem. Šodien – saruna ar Māri Možvillo.

„Vakcinācijas biroja cilvēku atbildes bija – es teikšu diplomātiski, - nepārliecinošas, pamatojumi bija tādā... studentu līmenī,” teic Saeimas deputāts, ārpus frakcijām esošais Vjačeslavs Dombrovskis, vērtēdams dzirdēto Budžeta un finanšu komisijas sēdē, kurā deputātu vairākums nobalsoja par 1,45 miljonu eiro piešķiršanu „speciāliem IT risinājumiem vakcinācijas procesa pārvaldībai”.

Kopš pirmdienas Gita Rēvalde vairs nav Latvijas Zinātnes padomes direktore: viņas atlūgumu ir apstiprinājusi izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska (JKP). Kārtējo reizi labi iecerētus risinājumus izjauc arogance un tumsonība, ko demonstrē ministrija, kam patiesībā vajadzētu būt gaismas nesējai. Šodien – intervija ar Gitu Rēvaldi.

„Cilvēki man ir teikuši, ka izjūt bailes, domājot par to, kādā pasaulē dzīvos viņu bērni. Varu to saprast, bet no otras puses… Mūsu paaudze izveidoja pasauli, kurā patlaban dzīvojam, un es ceru, ka mūsu laikam pietiks. Mēs nevaram to izveidot jaunajai paaudzei. Viņai tas jādara pašai un pašai arī jāatrisina savas attiecības ar sirdsapziņu un Dievu. Gan ar Dieva palīgu viņi tiks galā,” cer Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags.

„Kad ir pieejami straumēšanas servisi ar piecsimt miljoniem skaņdarbu, mūzikas kolekcijas jēdziens zaudē jēgu. Viss atkarīgs no noskaņojuma. Pēdējā laikā ar lielāko sajūsmu esmu klausījies barikāžu trīsdesmitgadei veltīto Sigvarda Kļavas koncertstāstu „Mana uguns, kuries!” Tur ir viss – latviešu koru kultūras virsotnes, tīrs patriotisms un paša jaunības cildenākās lappuses. Ja tā padomā, es visu mūžu esmu stāvējis barikādēs,” atzīstas Jānis Vanags. Ne tikai par mūziku, bet arī par daudzām svarīgām lietām – šodien saruna ar Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapu Jāni Vanagu. Rīt to turpināsim.

„Beidziet kritizēt valdības darbu. Viņi pa šo nedēļu ir veselu luksoforu uzzīmējuši! Kad jūs pēdējo reizi luksoforu uzzīmējāt, lielie kritiķi!” – ar nopietnu sejas izteiksmi tīmekļa lietotājiem aizrāda politikas vērotājs Reinis Pozņaks. Papildināsim: ir noorganizēta arī vakcīnu loterija, par kuras jēgu vēl strīdas „Memory Water” radītāji un tantes Gruņas Ziepjuzāļu birojs. Tās tomēr ir svarīgākās aktualitātes.

Viņš lasīja lekcijas vecišķi, viņa uzvalciņš bija nemainīgi nospeķots, bet mums nekad nenāca prātā apstrīdēt profesora ģenialitāti attiecībā uz latviešu valodas izpēti. Viņas copīte bija smieklīga, piekasīšanās eksāmenos – neciešam, taču viņas prasme mūsu vēja pārņemtajās galvās ielikt senvalodas bija fenomenāla. Viņš bija fifīgs docents ar neslēptu vēlmi noglāstīt studentēm muguriņu, taču viņa humora izjūta un vēstures zināšanas fascinēja, un mēs neskrējām uz dekanātu sūdzēties par „uzmākšanos” vai politiski divdomīgu anekdošu stāstīšanu. Mēs cienījām savus augstskolas pasniedzējus viņu zināšanu, nevis īpatnību dēļ. Mūsdienās acīmredzot ir citi kritēriji.

Ko skolēni neapgūs šajā mācību gadā, to viņi iemācīsies citugad, - mierina mūsu izglītības gaisma un ceļrāde Ilga Šuplinska (JKP). Un nebūs nekāda skāde, ja visi paliks uz otru gadu. Un uz trešo arī, ja vajadzēs. Ilgāk bērnība saglabāsies. Svētsvinīgā mierā, lidojot pāri haosam Latvijas izglītības sistēmā, domu pērles bārsta kompetenču izglītības dūjas, parlamentārie ērgļi un citi cēlie putni.

„Šobrīd publiskajā apziņā lielākā problēma ir preču saraksti, nevis 1000 + mirušie, pārslogotas slimnīcas un trešā viļņa (jauno vīrusa paveidu) risks,” kā jau pieklājas valdības locīklim – komunicējot sociālajos tīklos, – saka veselības ministrs Daniels Pavļuts („Attīstībai/Par!”). Un viņam var simtprocentīgi piekrist: valdība ir darījusi visu iespējamo, lai sabiedrība neticētu nevienai tās aktivitātei, pat ja tā labi domāta. Taču bezjēdzīgie atļauto/aizliegto preču saraksti, budžeta papildināšana ar komandantstundās piespriestajiem sodiem un citas kovidstulbības daudzu cilvēku apziņā vakcinācijas nozīmi nospiež teju līdz nulles vērtībai.

„Šogad pašvaldību budžets ir mazāks, jo daudzi uzņēmumi kovida dēļ ir slēgti – ciet ēdināšana, tūrisms, izklaide. Ja budžeta ieņēmumi strauji samazinās, tad pirmais, ko griež nost, ir tas, kas teorētiski nav pirmās nepieciešamības prece un it kā ir mazāk vajadzīgs – bērnu rotaļu laukumi. Bet no otras puses: ir kovids, mums vairāk jābūt svaigā gaisā, jo telpās mēs to sērgu varam noķert daudz ātrāk,” spriež Mārtiņš Čuda, uzņēmuma SIA „Jūrmalas mežaparki” (JMP) pārdošanas un mārketinga vadītājs.

By "sawing" Dace Pecolli is definitely thinking of the spectators' favorite trick - the alleged splitting of a person by illusionists. Sounds and looks scary, but the person stays healthy and whole. And yet – in every joke, there is a grain of truth. In fact, judging by the government's behavior and attitude towards people whose business has been hit hard by the crisis, sometimes the urge to saw something in half truly arises...

Ar „pārzāģēšanu” Dace Pecolli noteikti domā skatītāju iecienīto triku – cilvēka it kā sadalīšanu, ko veic iluzionisti. Izklausās un izskatās baisi, tomēr cilvēks, kā smejies, paliek sveiks un vesels. Un tomēr – katrā jokā ir tikai daļa joka. Patiesībā – vērtējot valdības uzvedību un attieksmi pret cilvēkiem, kuru uzņēmējdarbība ir smagi cietusi kovidkrīzē, reizēm kaut ko gribas pārzāģēt pilnīgi konkrēti...

Pieminam Barikādes. Mūsu trauslo robežšķirtni, kas atdala verdzību no brīvības. Mēs varam ilgi runāt par to, vai esam spējuši saglabāt iegūto brīvību, vai esam iznīdējuši sevī vergu važas. Bet varam arī paklusēt un atcerēties, kā viss notika toreiz, kad melns bija melns un balts bija balts.

Tikko noskatījos Andreja Končalovska 2020. gada filmu „Dārgie biedri” – par 1962. gada 2. jūnijā Krievijā, Novočerkaskā, notikušo masu slaktiņu, kad padomju armija un VDK snaiperi – pēc kompartijas augstāko vadoņu pavēles – apšāva cilvēkus, kuri bija pulcējušies protestā pret algu pazemināšanu un pārtikas produktu cenu paaugstināšanu. Kad no laukuma vajadzēja notīrīt bojāgājušo asinis, to nebija iespējams izdarīt: šaušanas kuratori teica – karstā laika dēļ asinis piecepušās pie asfalta. „Noasfaltējiet laukumu no jauna,” pavēlēja vadoņi.

„Ja man kā nacionālistam jāizvēlas – aizstāvēt maza bērna tiesības uz īstu mammu un tēti vai divu veču tiesības „paspēlēt ģimenīti”, tad... nu, sorry, veči,” raksta Daugavpils uzņēmējs Andrejs Faibuševics. Tas, manuprāt, ir, kā mēdz teikt, „vienkāršās tautas” mierīgākais un saprotamākais skaidrojums histērijas vētru izsaukušajam Nacionālās apvienības (NA) likumprojektam par tradicionālās ģimenes jēdziena nostiprināšanu Satversmē. Ceturtdien Saeima nodeva likumprojektu izskatīšanai komisijās.

Šodien, 14. janvārī, Saeima balsos par Nacionālās apvienības (NA) rosināto likumprojektu par tradicionālās ģimenes jēdziena nostiprināšanu Satversmē. Likumprojektu paredzēts nodot izskatīšanai komisijās – protams, ja Saeima par to nobalsos. Līdzsvars starp konservatīvajiem un neoliberālajiem spēkiem ir trausls, un ikviena balss būs svarīga. Pēc balsojuma skaidri redzēsim, kurš no deputātiem ir latviskās, tradicionālās dzīvesziņas atbalstītājs, kurš – pagrimuma un iznīcības sludinātājs.

„Nav jau par ko runāt, Elit. Šis ir tukšs laiks,” atgaiņājas Maestro Raimonds Pauls. Bet pašam rokas pilnas ar skaņām, melodijām un rītdienu. Un, patiesību sakot, viņš varētu arī neteikt ne vārda: viņš varētu tikai klusēt, jo „runātu” viņa acis, mīmika, rokas... Tomēr mēs vienmēr runājam: gan tad, kad Maestro piezvana, lai izstāstītu kādu politiski muzikālu (vai otrādi) joku, gan tad, kad tiekamies. Un ikviens laiks, izrādās, ir pilns ar pārdomām. Jo tukšs tas ir tikai tad, ja cilvēks pats ir tukšs. Raimonda Paula gadījumā par tukšumu runāt būtu nepiedienīgi. Šodien Raimondam Paulam jubileja – 85 gadi. No sirds apsveicam, Maestro!

"For now, the speed of vaccination here is deplorable. This slow pace will have serious economic consequences. In addition, there are many problems with which vaccine to use, which vaccine has been approved, which is not, and so on. Together, they show the reasons why Minister Viņķele is leaving. The situation once again proves the axiom: people who fundamentally fail in elections must not be made ministers,” says Filips Rajevskis, co-owner of the public relations agency Mediju Tilts and political scientist. About this and much more - in today's interview.