Elita Veidemane / Autori

„Ķemeru purvu teritorijā padomju gados bija valsts medību paraugsaimniecība, kur medīja valdība un diplomāti. Atjaunojoties brīvvalstij, tā pajuka, šī teritorija palika neapmedīta, un tādai tai vajadzēja saglabāties arī tad, kad tika veidots Ķemeru nacionālais parks (ĶNP). Sākotnēji tā arī bija – bez medībām. Bet visiem tik ļoti gribējās te medīt... Saimnieki bija vietējie, bet kolektīvos liela daļa bija Rīgas kungi, vajadzīgie cilvēki no ministrijām, no valdības un Saeimas,” stāsta Andis Liepa, Ķemeru nacionālā parka fonda valdes priekšsēdētājs. Ar viņu šodien intervija.

"In the territory of Ķemeri bogs during the Soviet years, there was a state hunting model farm, where the government and diplomats hunted. When the independence was restored, it disappeared, this territory remained unhunted, and it should have remained so even when the Ķemeri National Park (ĶNP) was established. Initially, it was – there was no hunting. But everyone really wanted to hunt here... The owners were locals, but a large part of the collectives were the gentlemen of Riga, the necessary people from the ministries, the government and the Saeima,” says Andis Liepa, Chairman of the Board of Ķemeri National Park Fund. Today – an interview with him.

„Vai jūs jau nolikāt ziedus?” – jautā žurnālists Ansis Bogustovs (TV24) kādai sievietei, kas atnākusi apraudzīt Pārdaugavas nepareizi nodrāzto zīmuli. „Što?” – viņa, izdzirdējusi kaut kādu nepazīstamu skaņu savirknējumu, atbild ar pretjautājumu. Neviens – neviens! – no žurnālista uzrunātajiem 9. maija „svinētājiem” pat attālināti nebija iepazinušies ar latviešu valodu, nerunājot nemaz par to, ka viņi varētu izprast vai pateikt dažus vārdus latviski.

„Stompaku kauja bija liela veiksme nacionālajiem partizāniem, jo čekisti neapzinājās partizānu kaujas potenciālu. Čekisti domāja, ka nometnē atrodas daži desmiti vīru. Tā bija viena no diženākajām nacionālo partizānu cīņas epizodēm, tagad – iemesls lepoties ar pretošanās kustību. Būtībā tā bija kā otrā fronte, jo tobrīd vēl nebija beigusies PSRS un Vācijas karadarbība,” stāsta Latvijas Universitātes vēstures doktorants Mg. hist. Reinis Ratnieks. Par latviešu pretošanos sarkanajiem okupantiem – intervija ar Reini Ratnieku.

„Ar uzkāpjošo Uzvaras Dienu!” – Latvijas krievu savienības (LKS) „sejugrāmatas” lapā gavilē šīs politsektas adepti. Protams, krieviski (С наступающим Днем Победы!). Protams, gavilē ar patiesas uzvaras garšu zobos, kad sagrābts labs kumoss: no Rīgas domes ir izrauta atļauja 9. maijā oficiāli iedzert šņabi un uzēst pončikus Pārdaugavas karātavu laukumā.

Tik daudzi vārdi ir izbalējuši. Vienkārši pazuduši. Daudzi šo vārdu īpašnieki atmiņu kladēs tomēr atstājuši krāsainus ierakstus. Tikpat daudzi – lūkojas uz mums ar viedu smaidu, kas spoguļojas Viņsaules ezeros. Nez, ko viņi domā, redzot mūsu ikdienas steigu un kavēšanos, mīlestību un paviršību, kļūdas un uzvaras?... Lasu visus 138 vārdus un apjaušu: ir pagājis tikai 31 gads kopš Neatkarības deklarācijas pieņemšanas, un tās dienas – 4. maija – prieka asaras jau sen nožuvušas, pārvēršoties kairinošos sāls graudiņos...

„Pilsētās ir ap 20% bērnu, kuriem mājās nav datortehnikas, savukārt laukos – pat līdz 25%. Līdz ar to bērni nevar jēgpilni piedalīties mācību procesā. Šāda situācija pazemina mācību kvalitāti,” atzīst zinātņu doktore sabiedrības vadībā Ināra Dundure, Latvijas Pašvaldību savienības padomniece izglītības un kultūras jautājumos. Šodien saruna ar Ināru Dunduri – par problēmām, kas būs jārisina jau šodien un kas būs jāatrisina jaunajām pašvaldībām.

„Jūs esat pamuļķi, kuri neko nesaprot no medībām,” – aptuveni tāda ir doma, ko nemedniekiem cenšas „atnest” mednieki. Protams, ne visi. Daudzi. Un no šiem daudzajiem īpaši izdalās tie, kuri par varas makti bīda sev izdevīgus grozījumus Medību likumā. Tos šodien, 29. aprīlī, paredzēts skatīt Saeimas plenārsēdē.

„Šo datumu atcerēsimies – tas nozīmē, ka ar 23. aprīlī Latvijā sākas reāli slepkavošanas mēģinājumi homofobisko ideju vārdā. Tas ir likumsakarīgs process valstīs, kur pie varas ilgstoši ir konservatīvie politiskie grupējumi, kas tandēmā ar baznīcu un postsovjetisko oligarhu finansētajiem politiskiem spēkiem, cenšas pārvērst valsti par tumsonīgu dogmu diktatūras zonu,” saglabājot oriģinālo rakstību, citēju komunikāciju zinātnes ekspertes Sandras Veinbergas kārtējo domgraudu.

Atradumi lielajās talkās, protams, nav svarīgākā piesaiste gadskārtējam pavasara tīrības pasākumam: galvenais ir darīt Latviju tīru un zaļu. Šajā procesā var piedalīties ikviens. Kaut vai paceļot no zemes vienu nomestu pudeli un izmetot to konteinerā. Par Lielo talku, kas notiek šodien, 24. aprīlī, stāsta tās ilggadējā organizatore Vita Jaunzeme.

„Šobrīd uzņēmuma valdi veido gadījuma cilvēki, kuriem nav priekšstata, ko nozīmē meža nozare Latvijas un Rīgas ekonomikai, un kuri neorientējas nevienā no uzņēmuma darbības jomām. (..) Mums ir radušās aizdomas par domes rīcību, tik strauji atlaižot līdzšinējo valdi, pat necenšoties pārliecināties par trauksmes cēlēja ziņojuma patiesumu, ko paredz likums, un nesagaidot audita rezultātus. Preses konferencē, kurā izteicās pilsētas mērs M. Staķis un Mājokļu un vides komitejas vadītājs E. Cepurītis, dominēja vārdi „varbūt”, „iespējams”, „gan jau kaut ko atradīs”.”

Ar Jāni iepazinos 1982. gadā, kad pasaules gaismu ieraudzīja Jura Podnieka filma „Strēlnieku zvaigznājs”. Tobrīd strādāju laikraksta „Padomju Jaunatne” redakcijā, un filmas veidotāji bija ieradušies pie mums, lai izstāstītu par to, kā tapa „Strēlnieki”.

„Kovidpandēmijas dzinulis ir nauda, kas tiek nozagta valstij, respektīvi, mums, nodokļu maksātājiem. Piemēram, pirmdien valdība nolēma, ka kovidkrīzes mazināšanai piešķirs 126,5 miljonus eiro. Valdošo partiju vadītāju alkatīgajai rosībai ir tāds vērdiņa atspulgs... Ne santīms no šīs naudas netiek medicīnai. Bet par 56 miljoniem, Pavļutam pat neko nedarot, varētu piecos mēnešos pilnībā veikt visu vakcināciju Latvijā,” teic Pēteris Apinis – ārsts, TV24 raidījuma „Dr. Apinis” vadītājs.

„Ja mēs ar kaut ko esam nokaitināti, tad mūs tracina viss. Šis pandēmijas efekts ir vairāk tracinošs, to nevar dēvēt par reālu krīzi. Visas šīs naivās intervences un akcionisms, kas nāk no daudzām valdībām visā pasaulē, patiesībā novērš uzmanību no lielajiem jautājumiem: kur mēs atrodamies, uz kuru pusi mēs gribam iet un kur mēs gribam nonākt? Valdība tikai reaģē uz vakardienas notikumiem, piemēram, iepriekšējā diennaktī inficējušies tik un tik cilvēki,” spriež Uldis Pīlēns.

"If we are upset with something, then we get annoyed by everything. This pandemic effect is more annoying, it cannot be called a real crisis. All of this naive intervention and actionism coming from many governments around the world is actually distracting from the big questions: where we are, where do we want to go and what do we want to reach? The government is only reacting to yesterday's events, for example, how many people have been infected in the previous day,” says Uldis Pīlēns.

„Neesmu objektīva (sirsnīgi riebjas bērnu t.s. dziesmu un deju svētki), tomēr, izskatās, atcelt nevar, jo nobruks jau palaisti biznesa plāni. Cik svarīgi, salīdzinot ar cilvēkiem, ir plāni/biroji, domāju, nevienam vairs šaubu nav. It īpaši tādēļ, ka šiem ministriem šī ir pēdējā iespēja,” vaļsirdīgā tiešumā savu attieksmi pauž kāda tviterlentes politiskā apskatniece. Par to, vai un kāpēc vēl kādam riebjas dziesmu svētki, plašas analīzes šoreiz nebūs. Daudz svarīgāks ir jautājums: vai vispār būs dziesmu svētki?

„Lielāka par kovidmirstību ir netiešā mirstība. Ir tāda līdzība. Sēž ceļa malā vecs vīrs, viņam garām uz pilsētu iet Nāve; vīrs viņai vaicā: cik dzīvību tu paņemsi? Nāve atbild: piecus tūkstošus. Kad Nāve nāk atpakaļ, vīrs saka: tu man meloji – tu patiesībā paņēmi 15 000 dzīvību. Nē, viņa atbild, es paņēmu piecus tūkstošus, pārējie desmit tūkstoši nomira aiz bailēm,” stāsta Andrejs Ērglis.

'Indirect mortality is greater than Covid mortality. There is a joke related to this. An old man is sitting on the side of the road when Death passes him on the way to the city; the man asks it, "How many lives will you take?" Death answers, "Five thousand." When Death comes back, the man says, "You lied to me - you actually took 15,000 lives." "No," it answers, "I took five thousand, the other ten thousand died out of fear",' says Andrejs Ērglis.

„Nav mums nomenklatūras!” – kā ar sirpi vārdus nošņāpa kāds anonīms oponents, mēģinādams pierādīt, ka esam jau gana tālu aizgājuši no komunistiski padomiskās pagātnes, kurā ziļi zaļi lillā dzīvojās visur un vienmēr nepieciešamie cilvēki – tā dēvētie nomenklaturščiki. Cilvēki, kuri ieņēma vadošus amatus visās nozarēs – bez pārtraukumiem, bez apstājas. Par to atgādināja Vakcinācijas biroja priekšnieces Evas Juhņēvičas amatu saraksts un pēcāk arī laime par 40 darba dienām algā saņemt vairāk nekā 10 000 eiro.

„Ne Kariņš, ne pārējie atbildīgie vairs pat dusmas neizraisa, tikai žēlumu. Pat sāk palikt kauns, ka tu esi latvietis un ka tu dzīvo Latvijā, kuras valdība ir nejēdzīga,” skarbs ir Andris Bite, uzņēmuma „Karavela” (kādreiz „Kaija”) īpašnieks. Šodien intervija ar viņu.

"Neither Kariņš nor the other responsible people cause anger anymore, only pity. You are even beginning to be ashamed that you are Latvian and that you live in Latvia, whose government is pointless,” says Andris Bite, the owner of the company Karavela (formerly Kaija). Today - an interview with him.

... Viņš nāca no stacijas ar divām nastām: vienā rokā viņš turēja brūnu papes koferīti, bet pār plecu bija pārmesta blāvi zaļgana mugursoma. Ienācis mūsu dzīvokļa priekšnamā, viņš nolika abas nastas uz grīdas un noņēma naģeni. Ja Eduards bija ieradies, tas nozīmēja, ka Lieldienas ir sākušās.