„Ontūn, Ontūn!” – otrpus ceļam sauc Praņa, jo vajag iet pēc meijām, bet Ontūns aizgājis pie Staņislava – noprovēt alu. Tā ir svēta lieta, tā noprovēšana, jo var taču gadīties, ka uz Jāņiem būs negaršīgs alus. Tiešām? Nē, tā nu gan nekad nav bijis. Staņislava alus vienmēr bija dzirkstošs un apiņoti stingrs. Redzu, ka pāri Latgalei un Rušonai karsti peld baltputu mākoņi, un kāds arī iekrīt Staņislava alus mucās. Silti plūst manas bērnības vasara.
Cik vien sevi atceros, laukos - mana vectēva Staņislava un vecmammas Vincentinas mājās, Rušonas pagastā, tika svinēti Jāņi.
Biju maza meitene, un man, iespējams, pat nebija sajēgas, kas tie Jāņi tādi ir. Bet zināju un sajutu, ka notiek gatavošanās šiem svētkiem: vectēvs brūvēja alu, vecmamma cepa pīrāgus, kaimiņi gatavojās nākt pie mums, solot gardus ēdienus kopīgajam galdam.
Protams, tolaik mani nodarbināja tikai noslēpumainie Jāņi un to svinēšana, nevis tas, ka 1961. gadā komunistiskās partijas avīzē „Cīņa” ir nopublicēts ievadraksts, kas faktiski iznīcināja Jāņu svinēšanu. Un kāda gan bērnam varētu būt interese par tādiem rakstiem vai partijām?
Bet tur bija teikts: „Par novecojušu, laika garam neatbilstošu ieražu atzīstama Līgo svētku jeb Jāņu svinēšana. Laikmetā, kad padomju cilvēks liek pamatus dižajai komunisma celtnei, nepareizi un nelietderīgi būtu celt godā pagānu ieražas. Darbaļaužu audzināšanā ir izmantojamas tikai progresīvās tradīcijas. Protams, ka svinēt vai nesvinēt ir katra pilsoņa personiska darīšana. Bet valsts un sabiedrības atzinību un atbalstu var izpelnīties tikai progresīvi jaunā laika svētki un svinības.”
Interesanti, ka pirms tam - 1941. gadā - padomju okupācijas vara izdomāja, ka jāpielien vietējiem: Jāņu diena - 24. jūnijs - jau maijā tika pasludināta par tautas svētku dienu un brīvdienu. Taču 14. jūnijā notika deportācijas, un Jāņi ieguva baisu nokrāsu.
Savukārt pēc kara, 1945. gada 19. jūnijā, laikraksts „Cīņa” publicēja Latvijas PSR Arodbiedrību centrālās padomes prezidija lēmumu, kura galvenā doma bija: pārvērst Jāņus par padomju propagandas svētkiem, arodkomitejām piesaistīt plašas strādnieku masas šo svētku svinēšanā, organizējot izbraukuma referātus, informējot par darbaļaužu darba panākumiem utt. Tolaik Jāņus sāka dēvēt par līgosvētkiem, jo krievvalodīgajiem bija grūti izrunāt „Jaņisa ģeņ”, daudz vieglāk bija „ļigo”. Šodien, nevilšus kopējot toreizējo krievvalodīgo centienus izrunāt latvju tautas svētku nosaukumu, arī daudzi latvieši mēdz teikt „ļigosvētki”, nevis Zāļu vakars, Jāņi vai vasaras saulgrieži.
Nosaukumu „līgosvētki” pagājušā gadsimta sākumā ieviesa un izmantoja komponists Emilis Melngailis, kurš 1928. gadā laikrakstā „Jaunākās Ziņas” atzina to par jaunības kļūdu un pat muļķību, piebilstot: „Izdodams savu pirmo krājumiņu, kurā ietilpa tikai Jāņu dziesmas, es (Melngailis), jaunās dienās - 1900. - sekodams ierunātai valodai, ka Jānis nav latvisks, biju izgudrojis jaunu vārdu Līgosvētki, kurš nu uz kādu laiku ir nonācis īstos senvārdos: Jāņa diena, Jāņanaktis; kā jau bieži muļķība nosēžas goda vietā, galda galā, lai arī uz īsu brīdi.” Diemžēl ne viens vien šodien iekrīt Melngaiļa jaunības kļūdu un padomju propagandas sajaukumos, saukādami Jāņus par līgosvētkiem. Nu, nav mums nekādu līgosvētku, ir Zāļu vakars, ir Jāņu diena. Ir vasaras saulgrieži.
Ja vēl ieskatāmies vēsturē, Jāņu apkarošanu uzsāka kompartijas Latvijas centrālkomitejas pirmais sekretārs Arvīds Pelše - pēc tam, kad 1959. gadā oficiāli tika nosodīti Latvijas nacionālkomunisti. To rosināja Latvijā oficiālā vizītē iebraukušais PSRS kompartijas vadonis Ņikita Hruščovs, kurš stingri noteica, ka nekādi „dzīrotāju un dziedātāju” svētki nav pieļaujami. Līdz 1966. gadam, kamēr Latvijā valdīja Pelše, tika aizliegts viss, kas kaut kādā veidā bija saistīts ar Jāņiem - aizliedza Rūdolfa Blaumaņa lugu „Skroderdienas Silmačos”, dziesmas ar Jāņu pieminēšanu, rakstniecību, filmas un pat ēdienus, kas saistīti ar Jāņiem...
... Bet mēs no tā neko nezinājām. Mums nebija ne jausmas, ka Jāņi ir kaut kādiem padomju cilvēkiem, komunisma cēlājiem nepieņemami, nacionālistiski dzērājsvētki. Mēs nezinājām, kas ir „briesmīgais nacionālisms” un „komunisma celtniecība”. Vincentinai, Praņai, Staņislavam un Ontūnam, simtiem un tūkstošiem citu latviešu Jāņi bija vasaras pilnbrieda un auglības svētki, satikšanās pēc smaga darba, atelpa, dzīves apliecinājums un esības prieks. Un to neviens nevarēja aizliegt, pārtraukt vai noniecināt. Un skaidrs, ka gribēja. Bet nevarēja.
Tieši tāpat ir tagad. Desmitiem no jauna izdomātu svētku nosaukumu ņirb ikdienā. Taču neviens nepārspēs Jāņus. Varbūt tā ir tautas gudrība un pašsaglabāšanās instinkts - sargāt to senatnes un noslēpumainības stīgu, kas ikvienā no mums? Varbūt šī gudrība sargā saulgriežu, Zāļu vakara, Jāņu dienas garīgo tīrību no dažādām lipīgām ietekmēm, kas varavīkšņainā indīgumā lavīnveidīgi gāžas pār mūsu tautu un zemi?
... Ir Zāļu vakars. Un tūkstošiem ugunskuru izgaismo mūsu pasauli. Mūsu bērnību, augsmi un aiziešanu. Mūsu stiprumu izgaismo, mūsu nepārtrauktību cildina. Tūkstošiem uguņu savieno vakara un rīta blāzmu - lai nevienu mirkli nebūtu tumsas. „Mēs maza cilts, mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba,” reiz teica Rainis. Mēs būsim lieli tik, cik nedziestoši būs mūsu ugunskuri. Caur senčiem, caur mūsu mīļajiem iet šī uguns. Lai mums un jums vienmēr gaisma!
