Elita Veidemane / Autori

„Lielāka par kovidmirstību ir netiešā mirstība. Ir tāda līdzība. Sēž ceļa malā vecs vīrs, viņam garām uz pilsētu iet Nāve; vīrs viņai vaicā: cik dzīvību tu paņemsi? Nāve atbild: piecus tūkstošus. Kad Nāve nāk atpakaļ, vīrs saka: tu man meloji – tu patiesībā paņēmi 15 000 dzīvību. Nē, viņa atbild, es paņēmu piecus tūkstošus, pārējie desmit tūkstoši nomira aiz bailēm,” stāsta Andrejs Ērglis.

'Indirect mortality is greater than Covid mortality. There is a joke related to this. An old man is sitting on the side of the road when Death passes him on the way to the city; the man asks it, "How many lives will you take?" Death answers, "Five thousand." When Death comes back, the man says, "You lied to me - you actually took 15,000 lives." "No," it answers, "I took five thousand, the other ten thousand died out of fear",' says Andrejs Ērglis.

„Nav mums nomenklatūras!” – kā ar sirpi vārdus nošņāpa kāds anonīms oponents, mēģinādams pierādīt, ka esam jau gana tālu aizgājuši no komunistiski padomiskās pagātnes, kurā ziļi zaļi lillā dzīvojās visur un vienmēr nepieciešamie cilvēki – tā dēvētie nomenklaturščiki. Cilvēki, kuri ieņēma vadošus amatus visās nozarēs – bez pārtraukumiem, bez apstājas. Par to atgādināja Vakcinācijas biroja priekšnieces Evas Juhņēvičas amatu saraksts un pēcāk arī laime par 40 darba dienām algā saņemt vairāk nekā 10 000 eiro.

„Ne Kariņš, ne pārējie atbildīgie vairs pat dusmas neizraisa, tikai žēlumu. Pat sāk palikt kauns, ka tu esi latvietis un ka tu dzīvo Latvijā, kuras valdība ir nejēdzīga,” skarbs ir Andris Bite, uzņēmuma „Karavela” (kādreiz „Kaija”) īpašnieks. Šodien intervija ar viņu.

"Neither Kariņš nor the other responsible people cause anger anymore, only pity. You are even beginning to be ashamed that you are Latvian and that you live in Latvia, whose government is pointless,” says Andris Bite, the owner of the company Karavela (formerly Kaija). Today - an interview with him.

... Viņš nāca no stacijas ar divām nastām: vienā rokā viņš turēja brūnu papes koferīti, bet pār plecu bija pārmesta blāvi zaļgana mugursoma. Ienācis mūsu dzīvokļa priekšnamā, viņš nolika abas nastas uz grīdas un noņēma naģeni. Ja Eduards bija ieradies, tas nozīmēja, ka Lieldienas ir sākušās.

Kas visvairāk izbrīna stāstā par suni Arčiju – tā ir vienas otras atbildīgās iestādes konsekventā jaukšanās starp likuma burtu un garu. Jo nežēlība pret dzīvniekiem nevienu vairs nepārsteidz. Tā drīzāk ir atbaidoša ikdiena, kas diemžēl joprojām netiek vajāta likumiskā kārtībā. Suns Arčijs brīnumainā kārtā ir izdzīvojis vājprātīgā nežēlības un vienaldzības purvā, kurā to atkal vēlas iemest dzīvnieku tiesību viltus aizstāvji. Cerams, ka sabiedrība to neatļaus. Jo neviens cits suni aizstāvēt negrasās. Izņemot dzīvnieku patversmi „Ulubele”.

„Visu noteiks vēlēšanu rezultāti. Bet uzņēmēju atbalsts man šobrīd ir ļoti spēcīgs, turklāt cilvēki skaidri redz to absurdu, kādā grimst šī vara. Piemēram, tranzīta nozare. Pavisam nesen Ministru prezidents Kariņš (JV) Saeimā pateica, ka tranzīta nozare ir pagātne, Latvijai tā vairs neesot vajadzīga, tagad vajagot koncentrēties uz gudro ražošanu. Kur tad tā ir?! Izņemot gudru muldēšanu, valdība neko citu nepiedāvā,” spriež Ainārs Šlesers, bijušais politiķis, nu uzņēmējs. Šodien – intervija ar Aināru Šleseru, kurš, iespējams, atkal kļūs par politiķi.

"Everything will be determined by the election results. But the support of entrepreneurs is very strong for me at the moment, and people clearly see the absurdity of the existing power. For example, the transit industry. Most recently, Prime Minister Kariņš (JV) told the Saeima that the transit sector is a thing of the past, Latvia no longer needs it, it now needs to focus on smart production. Well, where is it then?! Apart from smart blathering, the government does not offer anything else,” says Ainārs Šlesers, a former politician, now a businessman. Today - an interview with Ainārs Šlesers, who might become a politician again.

Mana draudzene atklāja traģisku savas dzīves nogriezni: viņas jaunākā meita vairs neredz jēgu dzīvei. Meitai ir 15 gadi. Un tā nav mirkļa refleksija, sak, gan jau pāries. Diez vai pāries, ja paliek arvien sliktāk: kādreiz, pirmskovida laikos, dzīvespriecīgā meitene spēlēja tenisu, dejoja tautasdejas, bija labākā skolniece klasē, tagad viņa vairs neko nevēlas darīt, jo „tas, kā mēs dzīvojam tagad, nav dzīve, tā ir nožēlojama eksistence”. Meitene pat ir izteikusies, ka vēlas nomirt. Un tas ir visbriesmīgākais, ko var dzirdēt vecāki.

„Laimas” konfekšu kastes un Rīgas balzamiņš, jaunas kleitas un elegantas šlipses – visi šie aksesuāri palikuši aizmirstībā, jo komandējumu tikpat kā nav, ārvalstu viesi mūsu valsti apmeklē retāk nekā Haleja komēta, bet Saeimas un valdības sēdes notiek zūmā – privātajās virtuvēs ar grāmatplauktu instalācijām aiz muguras, virs naktstērpa uzvelkot kaut cik pieklājīgu jaķeli. Vai varat iedomāties, cik milzīga reprezentācijas nauda ietaupījusies kovidpandēmijas laikā, sevišķi – ārkārtas situācijā, kad nekādas reprezentācijas nenotiek?

Pieminam 25. marta deportāciju upurus

„Cik ilgi turpināsies bezjēdzīga mūsu naudas tērēšana?” – vientiesīgais un retoriskais jautājums, ko uzdevu Valsts kancelejai, tā arī palika bez atbildes, jo uz tādiem vaicājumiem neviens un nekad neatbild – nedz ministri un valsts sekretāri, nedz dažādu kanceleju klerki un preses sekretāri. Protams, atbildēja uz citiem – vienkāršākiem – jautājumiem.

„Mēs atnācām un pierādījām, ka „Līčus” var apsaimniekot, nenogalinot dzīvniekus, ka ar sabiedrības un brīvprātīgo atbalstu var paveikt milzīgi daudz – izremontēt telpas, atteikties no ķēdēm, paplašināt dzīves telpu dzīvniekiem, uzbūvējot voljērus. Protams, iepriekšējiem apsaimniekotājiem tas nepatika, un kopš pirmās dienas ir naida pilni mēģinājumi mūs dabūt nost no ceļa. Mēs centāmies neatbildēt, taču mūsu ilgstošā tolerance ir uztverta par vājumu, un uzbrukumi mums jau kļuvuši par atsevišķu personu dzīves stilu. Šobrīd notiekošais pret „Ulubeli” ir augstākais neģēlības punkts ar klajiem meliem un puspatiesībām. Mēs vairs neklusēsim,” teic Ilze Džonsone.

„Esmu nikns par to, ka 30 gadus pēc neatkarības atgūšanas mums ir tik degradēts parlaments un politiskā sistēma. Situācija valstī šobrīd nav tik briesmīga, ka neviens nekādi nevarētu ar to tikt galā: patiesībā kovids tikai parāda to zemā līmeņa menedžmentu, kāds valsts pārvaldē ir valdījis pēdējos 15 – 20 gadus, bet kovids to parāda koncentrēti,” uzskata Didzis Šmits, ārpus frakcijām esošs Saeimas deputāts, kuru ir rosināts izslēgt no parlamenta. Šodien saruna ar Didzi Šmitu.

Lai pārliecinātu Mirdzastanti nešņakarēties pa ķiplokiem, kamēr pa tiem šņakarējas Uldis un Ņura no dažādām mājsaimniecībām, lai iestāstītu Pēteronkulim, ka divu metru distance lielveikalā ir paredzēta ilgākām pārdomām – pirkt vienu vai divas pudeles šņabja, mūsu Ministru kabinets atbalstīja Ekonomikas ministrijas lūgumu no valsts budžeta programmas „Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem” piešķirt finansējumu 118 521 eiro (ar PVN) apmērā.

„Šausmīgi smagi sevi piespiest atrast viņa vārdu telefonā un izdzēst,” atzīstas Viktors Duks. Bet varbūt nevajag dzēst? Lai paliek kā gaišs atgādinājums, ka ar mums kopā ir bijis kinocilvēks, kurš pratis izdibināt karacilvēka esmi, veidojot izcilas dokumentālās filmas par tiem, kuri dzīvoja ar ieročiem rokās – aizstāvot vai iekarojot. Viktors runā par savu draugu un kolēģi – kinorežisoru Askoldu Saulīti, kurš pēkšņi aizgāja Viņsaulē šā gada 10. martā.

Uzdevu jautājumus Valsts policijai. „Kāpēc Jēkabpils „pieminekļa” demontāža pārkvalificēta uz KL 229. pantu – par „valsts aizsardzībā esoša kultūras pieminekļa pārvietošanu”. Kopš kura laika kaut kāds lūznis ir pārtapis par „kultūras pieminekli”, kas turklāt atrodas valsts aizsardzībā? Vai uz Valsts policiju tika izdarīts spiediens, lai notiku šāda pantu maiņa?” Tajā pašā dienā saņēmu arī atbildes.

„Ja mēs ne vienmēr piekrītam tam, ko premjers saka, tas nenozīmē, ka mēs gribētu viņu gāzt. Mēs taču neesam Kariņa kloni, mums nav jāreproducē viss viņa teiktais. Katram ir savs viedoklis. Bet, ja mums jāatkārto tikai tas, ko pauž premjers vai veselības ministrs, tad mums tur nav jāsēž: lai viņi divatā izlemj, uzņemas atbildību, un lieta darīta,” valdības nestabilitāti un juceklīgumu skaidro aizsardzības ministrs Artis Pabriks („Attīstībai/Par”). Šodien – saruna ar viņu.

"If we do not always agree with what the prime minister says, it does not mean that we want to overthrow him. We are not Kariņš's clones, we don't have to reproduce everything he said. Everyone has their own opinion. But if we must simply repeat what the Prime Minister or the Minister of Health says, then we should not sit in those meetings: let the two of them decide together, take responsibility, and that's it,” explains Minister of Defense Artis Pabriks (Development/For!, Attīstībai/Par!). Today - a conversation with him.

„Ir mūžīgās sarunas par to, ka Latvijā tauta ir konservatīvi noskaņota – nesenās totalitārisma pieredzes dēļ. Bet tad, kad paskatāmies uz situāciju, sevišķi – pēc Satversmes tiesas (ST) lēmuma, pievēršot uzmanību „gatavināšanas” procesam sabiedriskajā televīzijā, rodas pēkšņa, nepatīkama sajūta, ka vilciens, iespējams, ir aizbraucis,” saka filozofs Krišjānis Lācis. Par jauno konservatīvās domas portālu telos.lv sarunājas portāla galvenā redaktore Agnese Irbe, portāla redaktors Krišjānis Lācis un filozofu biedrības „Peripatos” priekšsēdētājs filozofs Raivis Bičevskis.

Apraudājos. Māra Zālīte ar savu cildeno patosu mani pārliecināja, un gara acīm redzēju mūsu premjeru skrienam pa Briseles gaiteņiem: kā visi viņam steidz klāt, kā visi grib ar viņu sarokoties... Sadzirdēju dzejnieces sirds kliedzienu un dvēseles atvērto durvju čīkstiņu. Pat saklausīju čaukstam lapas jaunajam prātulu un varoņdzeju sējumiņam „Latviešu poēti – vadoņiem”...