Elita Veidemane / Autori

Tornado ieradās nu galīgi nelaikā. Tam vajadzēja savīkšīties uz grautiņiem kādu mēnesi pirms Saeimas vēlēšanām vai vismaz pirms pašvaldību vēlēšanām. Varat iedomāties, cik aktīvas un dāsnas būtu partijas, ja virpuļviesulis kādam zemniekam no zemes virsas noslaucītu dzīvojamo māju, kūti, darbnīcu, šķūni utt. Politpulciņu locīklas stāvētu rindā pie nabaga zemnieka īpašuma gruvešiem, lai varētu noziedot savu artavu atjaunotnei. Tagad neredz nevienu. Protams, Saeimas vēlēšanas tikai pēc trim gadiem, pašvaldību arī ne tik drīz. Tad jau nav vērts tērēties.

«Diemžēl tauta kļuvusi vēl glupāka nekā agrāk un patlaban vienalga nesapratīs, kas notiek. (..) Apstulbināta [tauta]. Un te nu ir tā interesantā šķirtne – vai nu būt anglosakšu pasaules astes galā (jo amerikāņi te tomēr ir itin kā pamatnoteicēji), vai arī būt atdzimstošās Eirāzijas pasaules avangardā,» kļūt par Eirāzijas (lasi – «krievu pasaules») sastāvdaļu aicina psihologs, ekonomikas zinātņu doktors Igors Zlotņikovs, kurš beidzis Maskavas universitātes psiholoģijas fakultāti. «Latvijā viņš ir starp tiem cilvēkiem, kuri spēj domāt patstāvīgi,» – tā Zlotņikovu raksturo kolēģis Viktors Avotiņš, publicējot ar viņu interviju 26. jūnijā. Interesanti, ka patstāvīgā domāšana nereti ir dziļi iespaidota no kādas konkrētas ideoloģijas. Bet tas, ka intervija publicēta, ir pozitīvi vērtējams fakts: pretinieks jāpazīst.

«Ja tevis nav LAMPĀ, tad tevis nav nekur,» saka vieni. «Dzīve bez LAMPAS ir lēna miršana,» piebilst otri. «Nesaprotu, kā līdz šim esmu izdzīvojis bez LAMPAS,» pieliek punktu trešie.

«Vīriešiem dzīvē ir vajadzīgi izaicinājumi,» uzskata Nauris Puntulis (NA), kultūras ministra amata kandidāts, «un, iespējams, izaicinājums būt par ministru ir jēgpilnāks par nodarbošanos ar ekstrēmiem sporta veidiem... Vindsērfings un snovbords tiek pieskaitīti ekstrēmajiem.» Acīmredzot pēc «ienākšanas» kultūras ministra amatā Naurim Puntulim vairs nebūs tik daudz laika, lai nodarbotos ar ekstrēmismu uz ūdens vai sniega: pietiks ar ekstrēmismu kultūras druvā. Šodien – intervija ar Nauri Puntuli.

Sejugrāmatā uzgāju šādu tekstu: "Skumjš atradums mežā pie Tukuma. Uz meža stigas starp Ozoliņu un Zibens kapiem. Kura iestāde vai uzņēmums mainījis apgaismojuma lampas? Vai mežā tās jāatstāj, jo šķiroto atkritumu pieņemšanas vietā jāmaksā 20 centi par katru nododamo spuldzi? Izskatās, ka ielas apgaismojuma spuldzes. Varbūt kāds atpazīst un var palīdzēt sameklēt piesārņotāju?"

Dzejnieka Jāņa Petera pirmā grāmata – Dzirnakmens – maksāja 12 kapeikas. Tajā bija tikai 60 lappuses, kurās virmoja neaprakstāms daudzums zemes un debesu mīlestības, plūda nebeidzamas domu dārgakmeņu lavīnas līdzās atziņu dzirnakmeņiem, kas liecināja: cilvēks ir pieaudzis. Divdesmit deviņi gadi bija Jānim Peteram, kad viņš sevi pieteica Latvijas dzejas pasaulē. Ne tikai pieteica vien: kopīgais izdevumu (dzeja, proza, tulkojumi utt.) mūža metiens ir 800 000 grāmatu.

«Cilvēka psiholoģijas pētnieki uzskata, ka stulbi cilvēki mēdzot būt agresīvāki, rasistiski un ar homofobiju sirgstoši. Ja no šāda skatu punkta apskatām neseno Latvijas parlamenta balsojumu par partnerattiecību likuma izskatīšanu, tad 60% no mūsu parlamenta deputātiem varētu izrādīties piederoši stulbu cilvēku kategorijai,» savā rakstā Kā atšķirt stulbeni no pārējiem? taisnīgi norāda «mediju eksperte» Sandra Veinberga.

Intervija ar Valsts prezidentu Raimondu Vējoni: par aizgājušajiem četriem prezidentūras gadiem, par veiksmēm un kļūdām, par politiskajām aktualitātēm un privilēģijām, par restitūcijām un čekas maisiem, un, protams, par Jāņiem.

«Ikdienā mēs nesaskaramies ar tām sāpēm, kādas izcietuši cilvēki, kurus deportēja,» teic Iveta Zeidaka, «viņi parāda, ka ir spējuši nesalūzt necilvēciskos apstākļos. Sabiedrībai, kuras liela daļa, saskaroties ar vismazākajām grūtībām, čīkst un pīkst savā ļenganumā, šie cilvēki ir piemērs, kā saglabāt sevī pašcieņu un spēku. Paldies Dzintrai Gekai, kura ceļ saulītē šos patiesi stipros ļaudis, paldies par dzīvo pieminekli. Un paldies, ka pasākums notiek nevis kaut kur, bet Prezidenta pilī – tas nozīmē visaugstāko atbalstu mūsu tautas vēstures skarbajai piemiņai.»

«Piedod, maizīt,» viņa klusi nosaka, nobučo maziņo rupjmaizes kancīti, kas sakaltis smilšu drupanumā, un teju ar bijīgumu izmet to atkritumu spainī. Šodien nevienam tas neko nenozīmē, tas kancītis. Toreiz, kad ome bija izsūtīta uz Sibīriju, tāds akmensciets knibucis būtu izglābis kādam dzīvību – tā viņa stāstīja. Bads un nāve tad gāja roku rokā kā izģinduši dvīņi. Šodien mazmeita klausās un dzird – jā, dzird un saprot, ko stāsta ome. Un ar sirds asinīm raksta dārgas, mūžam neizdzēšamas atmiņas...

Dažkārt gribas kādu paslavēt. Nu tā, ka acīs cērtas, kā gribas. Sirsnīgi paspiest roku un teikt: «Paldies, ka tik pašaizliedzīgi domājat par tautu. Un ne tikai domājat vien, bet arī, noliekot savas vieglās dienas, iejūdzaties darbos par tautas labklāsmi, politisko sirdsmieru un gaišo nākotni, kas vīd ikkatra bezcerīga tuneļa galā!» Un, ziniet, tiešām daudz ir to spiežamo roku – tās gluži kā mežs nāk pretim, un tu asarainā sajūsmā vairs nesaproti, kuru spiest pirmo...

"Biju viens no pirmajiem komjauniešiem, kas iestājās Latvijas Tautas frontē," savu politisko gājumu atceras Oļegs Burovs.

«Ko tad mani tagad intervēt – 60 gadu jubilejas koncerti jau izskanējuši,» atgaiņājas Jānis. Tomēr ne jau tikai jubilejas ir svarīgas: komponists Jānis Lūsēns – kā viņš pats saka, būdams praktiķis – vērtē Latvijas kultūras dzīvi no sava «praktiskā» plaukta. Bet līdztekus – ieskats viņa daiļrades plānos. Kopā ar dzejnieci Māru Zālīti tiek sacerēts darbs par Bermonta laiku un Neatkarības karu, un pirmizrāde paredzēta 23. novembrī. «Operas teātrī tiks atjaunota Leļļu opera, savukārt nākamajā pavasarī kopā ar Aigaru Dinsbergu veidosim koncertuzdevumu Kaupēn, mans mīļais,» atklāj Jānis.

Aldis Gobzems gāja uz Rīgas pili cauri šķidram atbalstītāju pulciņam. No debesīm smīlāja drēgns vēla rudens miklums. Plānais mētelītis neturēja krunku, un Aldis centās netrīcēt no aukstuma, kas līda iekšā pa visām šuvēm. Viņš visiem smaidīja, laipni rokojās, tomēr trīceklis nerimās. Bet tas, šķiet, nebija no drēgnuma, tam Aldis nojauta citu iemeslu: prezidents viņam pateiks «sorry, vecais». Protams, ne tādiem vārdiem, bet ar tādu domu. Šo Alda gājienu uz pili varēja uzskatīt par pēdējo, nu jau skaits bija zudis, cik reižu viņš un citi premjera amata pretendenti mēroja cerīgos soļus pretim prezidenta rokai, kas sveicina bez solījumiem...

«Ir nāciju līderi, kas mobilizē un iedvesmo savu tautu uz izciliem sasniegumiem ekonomikā, zinātnē, tehnoloģijās, kultūrā. Un tad ir politiķi, kas piedāvā pašapliecināties uz mazākuma rēķina: «Vajag iespert tiem krieviem, lai viņi zinātu savu vietu. Un zinātu, cik mēs esam diženi un vareni.» Ir tādi politiķi. Un tad... Un tad ir Nacionālā apvienība,» daudznozīmīgas patētikas apgaismots, no Saeimas tribīnes pauda Saskaņas deputāts Vjačeslavs Dombrovskis, šķetinādams nešpetnās Nacionālās apvienības kārtējo «izlēcienu», kas krieviem, viņaprāt, izdarīs gauži, ja tiks aizliegtas Georga lentes. Nav gan skaidrs, par kādiem tādiem nācijas līderiem – iedvesmotājiem un mobilizētājiem – runāja Saskaņas prokremliskā stabule Dombrovskis, nav arī saprotams, kurš un kāpēc grib iespert krieviem, bet izmisums viņa balsī skanēja gan.

«Savādi, ka šoreiz Valsts prezidenta ievēlēšanu nepavada ierastie ķengu komentāri...» – šādi un līdzīgi ieraksti parādījās sociālajos tīklos. Latviskajā publikā tradicionālo ķengu bija visai maz, bet ne jau tāpēc, ka interneta publika pēkšņi būtu kļuvusi izglītotāka un pieklājīgāka. Nē. Īsti neatradās kam piekasīties – topošajam prezidentam aiz muguras nestāvēja nedz zoodārzs, nedz mazisks intrigu tirgus. Vismaz ne tāds tirgus, ko viena otra prezidenta ievēlēšanā varēja saskatīt pat pusakls vienacis.

Nepateicība ir pasaules avanss, alga būs pēc tam, drūvīgi nodomāja jaunkonservators, tieslietu ministrs Bordāns. Nu, iespējams, kaut kā līdzīgi nodomāja. Jo bija jau arī iemesli tādām domām, jo vēlētāju vairums tomēr izrādījās nepateicīgi sušķi.

«Esmu ieskrējis uz brīdi Aucē. Cilvēki nevar nobalsot, kuri atbraukuši ciemos, man sūdzas. Tāpat vēstules netika saņēmuši. Ja lidmašīnā ir tehniskas ķibeles, tas ir drauds cilvēku dzīvībai. Ja vēlēšanās ir tehniskas ķibeles, tas apdraud demokrātiju. Attīstībai/Par! jau nespēja vadīt valdību, un tai vēl vajadzēja sačakarēt vēlēšanas ar CVK vadītāja nomaiņu!» – tā man 24. maijā atrakstīja kāds paziņa, vērodams EP vēlēšanu norisi. Tā nebija vienīgā ziņa, kas liecināja par haosu. Informācija nāca no daudzām vietām un bez mitas. Datu apmaiņas sistēmas problēmu dēļ desmitiem cilvēku, kuri vēlējās nobalsot agrāk un citā iecirknī, gāja prom no iecirkņiem nenobalsojuši. Diez vai viņi atgriezās pēc tam 25. maijā, lai atkal mēģinātu nobalsot. Visticamāk, ka ne.

«Latvija ir pelnījusi tikpat labu pārvaldību, kāda ir Rīgā,» Saskaņas reklāmas rullītī saka Sergejs Staniševs, Eiropas sociālistu partijas prezidents. Līdzīgas ģeķības klāsta vairāki citi «sociālisti» un viņu mutācijas. Reklāma gan ir paveca, tā tapusi pērnā gada maijā, un tās mērķis – piesaistīt pēc iespējas vairāk «sociālistiski» domājošus pilsoņus 13. Saeimas vēlēšanās.

«16 gadu vecumā izdomāju, ka skolas gaitas ir jābeidz, jo skola ir bezjēdzīga,» Dāvids smaida pilnīgi nepedagoģiski, un diez vai šo tekstu vajadzētu lasīt jaunajiem censoņiem. Kādā sporta stundā skolotājs izsmēja pusaudža Dāvida kreklu, un «visa klase rēca par mani». Otrs priekšmets bija latīņu valoda, kuras dēļ Dāvidam beigu beigās nācās pamest skolu. Viņš saprata: lai cilvēks būtu sekmīgs, skolas neko nelīdzēs – to vietā jāsāk dzīvot un strādāt.

Sākšu ar atvainošanos Valsts drošības dienestam (VDD). Piedodiet, lūdzu, ka es jums «uzbraucu», savā pilnīgi nepamatotajā riebumā pret Latvijas sabiedrības šķēlējiem meklējot atbalstu un izpratni dienestā, kam vajadzētu rūpēties par valsts drošību. Piedodiet, lūdzu, ka, galīgi neizprotot vārda brīvības jēdzienu, tik muļķīgi uzprasījos, lai jūs to izskaidrotu savā atbildes vēstulē. Un piedodiet, ka tik raupji atbildēju uz jūsu vēstuli, nepateicībā atcērtot: «Paldies. Pat nešaubījos, ka atbilde būs tieši tik bezzobaina. Tiešām paldies.»

«Gribētos atkal kļūt par studentu, lai te mācītos,» – šādas atziņas varēja dzirdēt 2015. gadā, kad Pārdaugavā tika atklāta Latvijas Universitātes (LU) Dabas māja, kurā izvietojās Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāte, Ķīmijas fakultāte un Bioloģijas fakultāte. Toreiz LU rektora amatā nesen bija stājies Indriķis Muižnieks, un nu viņa «valdīšanas» laikā ir atklāta nākamā – Zinātņu – māja. Modernas, plašas, gaumīgas telpas, kas vedināt vedina uz zināšanu apgūšanu.