Elita Veidemane / Autori

«Esmu putiniskā neoboļševisma režīma pretinieks jau kopš pirmajām Krimas avantūras dienām, esmu publiski uzstājies pret Krimas aneksiju, kā arī pret dienvidaustrumu Ukrainā izraisīto karu, kas ir noziegums gan pret krievu, gan pret ukraiņu tautu,» teic krievu disidents Dmitrijs Savins, kurš 2016. gadā Latvijā ieguva bēgļa statusu, nu dzīvo Liepājā, mācās būt par latviešu patriotu un aktīvi pauž viedokli savā videoblogā.

Intervija ar Saeimas deputātu Aleksandru Kiršteinu (Nacionālā apvienība): par iespējām saglabāt esošo koalīciju pēc Saeimas vēlēšanām, par pretvalstisko demonstrāciju aizliegšanu, par puskrievisku valsti un Krieviju kaimiņos.

No Drošības policijas sagaidu konsekvenci: pelnītā, restotā atpūtas vietā atrodas Lindermans un Gapoņenko, vēl tikai Ždanokai vajadzētu savīkšīties uz tējas dzeršanu pie abiem pieminētajiem.

Viņi atraka 145 kritušos. Spriežot pēc dažiem atrastajiem apbalvojumiem, tie bija sarkanarmijas karavīri.

Intervija ar valodnieci sociolingvisti, vadošo pētnieci Dr. Vinetu Poriņu: par strīdus izraisījušo jauno mācību saturu, par projektu Skola 2030, kas veicina latviešu valodas un literatūras marginalizāciju, par latviešu lingvistisko uzvedību un mazākumtautību skolu pāreju uz mācībām valsts valodā.

Odisejam ir laimējies: viņš ir spējis sevī saglabāt saikni ar to īpašo degsmi, kāda ir dota tikai un vienīgi jaunībā – degsmi, atdoties brīvības idejai, ierakstot to uz mūžiem savā emocionālajā atmiņā. Odisejs 27 gadu vecumā – 1990. gada 4. maijā –, būdams Augstākās Padomes (AP) deputāts, balsoja par Neatkarības deklarāciju, un vēl šodien viņā ir dzīvs tas aizkustinājums, kas valdīja tajā tālajā dienā. Pēc tam bija barikādes un augusta pučs, bija Latvijas valsts atjaunošana un viss, kas saistās ar šo nozīmīgo procesu, – gan uzvaras, gan kļūdas. Odisejs dzīvo līdzi uzvarām un kļūdām. Līdz sirdssāpēm, līdz bezgala priekam, līdz saknēm un asarām. Nekas nav aizmirsts vai palaists garām. Viss ir kā vienmēr – personiski un dziļi. Šodien saruna ar vēsturnieku, bijušo AP deputātu Odiseju Kostandu.

Katru gadu atgriežoties Taizemē, arvien spēcīgāka kļūst sajūta, ka esi atgriezies mājās. Kaut kas pirmatnējs un pazīstams ir mirklī, kad atkal nonāc pie Andamanu jūras un kad atkal redzi dūmakaino saulrietu, kas desmit minūtēs vakaru pārvērš naktī.

«Jaunā Vecava – tā būtu normāla partija, ja vien to nevadītu tas smieklīgais ārzemnieks Krišvaldis; Kislodriščinskas saskaņas partija – forša programma, bet cita nekā tur nav; Jauno Homeopātu partija – pārāk daudz veco aptiekāru; partija Kam pieder šī suņubūda? – slikti aktieri sliktā izrādē; tad vēl apvienotā Zaļās bietes un dīvāna traktoristu partija, tad vēl Tautisko tetovējumu apvienība, tad vēl partija

«Anturāžai anglosakši pie Saeimas aizdedzinās pusduci automobiļu riepu un izsmidzinās hlorpikrīnu no dzelteniem baloniem ar uzrakstu Hlors. Nofilmēs ar puņķiem un asarām klātos deputātus un parādīs šos briesmīgos kadrus telekanālos BBC un Euronews. Paziņos, ka tas ir Krievijas darbs. Agri no rīta amerikāņu specvienības un vietējā Drošības policija arestēs kādu pussimtu krievu aktīvistu un ievietos viņus koncentrācijas nometnē. (..) Man šķiet, ka tā būs iekārtota Skonto stadionā.»

Kremļa meli un izlocīšanās saistībā ar bijušā Krievijas dubultaģenta Skripaļa un viņa meitas noindēšanas mēģinājumu Lielbritānijā – tie ir tikai dabiski Krievijas diplomātiskās valodas izpaudumi, kas mūsdienās neizceļas ar pārlieku smalkumu un pieklājību. Daudz filigrānāka valoda bija britu sūtņa Maskavā Staforda Kripsa un PSRS ārlietu tautas komisāra Vjačeslava Molotova rakstiskajā dialogā 1941. gadā – dažas dienas pēc Vācijas iebrukuma Padomju Savienībā. Molotova meli ir smalki kā itāļu baroka mežģīnes – atšķirībā no šodienas Kremļa melu zirgadeķa raupjuma.

Esmu samaksājusi par «uzvaras pieminekli», par to, kas atrodas Pārdaugavā un kura pilnais nosaukums ir «Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem». 1985. gadā par to ir samaksājuši tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, kuriem no algas – neprasot, vai viņi to vēlas vai ne – atvilka pa desmit rubļiem, to nodēvējot par brīvprātīgu ziedojumu.

Sarunas problemātika: vardarbība pret bērniem. Dažādos aspektus aplūko Aelita Ziemele, Allažu Bērnu un ģimenes atbalsta centra vadītāja; Dace Uzulēna, Dobeles sociālo pakalpojumu centra sociālā darbiniece; Jānis Reirs, labklājības ministrs (Vienotība); Andris Bērziņš (ZZS), Latvijas Bērnu fonda vadītājs.

Eh, vajadzēja tomēr aiziet uz Latvijas Zaļās partijas kongresu, kas notika sestdien. Tā kā sirdī esmu «zaļā», noteikti izbaudītu jaunu ideju vēsmas, kuras kongresā ievējotu zaļi un svaigi domājošie delegāti. Tā, piemēram, visi vienotā frontē diskutētu par depozītsistēmu, par atkritumu biznesu, piedošan, par atkritumu saimniecības sakārtošanu tikai un vienīgi mūsu joprojām zaļās dabas interesēs. Izrādās, ik gadu Latvijas iedzīvotāji uztaisa vismaz Mazgaiziņu ar sadzīves atkritumiem: tie ir divi miljoni tonnu – mēs katrs piedalāmies šā kalna tapšanā ar 300 kilogramiem atkritumu. Noteikti būtu sarunas par to, vai jāturpina Latvijā ievest autoriepu tonnas. Katrā ziņā kāds rosinātu domāt par vilku un lūšu nežēlīgu iznīcināšanu Latvijas mežos.

«Var izdarīt ļoti daudz, ja sirdī ir patiesa labestība un interese par bērnu likteņiem,» teic Aija Švāne. Skaidra patiesība! Nule Latvijas Televīzijas un Latvijas Bērnu fonda kopīgi rīkotajā akcijā Nepaej garām! tika saziedoti līdzekļi vasaras nometnēm, kurās piedalās bērni ar īpašām vajadzībām. Summa ir 40 950 eiro. Šīs naudas pietiks vairākām nometnēm. Tomēr līdz ar akcijas koncerta beigām līdzekļu vākšana turpinās un nometnēm var ziedot vēl līdz pat vasarai.

«Tu atkal lidosi uz Taizemi? Neapnīk?» man jautā tie, kuri nekad tur nav bijuši. Neapnīk. Jo Taizeme ir tik dažāda, ka, pat vairākas reizes tur nonākot, sevī nevar atrast vienādas izjūtas. Ir, protams, arī ierasti mirkļi: tu zini, ka tevi sagaidīs laipnība, smaidi, prieks par to, ka tu vispār esi ieradies šajā zemē.

Tas nebija aprīļa joks, tā bija īsta Lieldienu vēsts: 1. aprīlī Valsts prezidents Raimonds Vējonis izsludināja grozījumus Izglītības likumā un Vispārējās izglītības likumā, kas paredz pakāpenisku pāreju uz mācībām latviešu valodā. Bažas par to, ka Raimonda grūtā izvēle var rezultēties pilnīgā nacionālā fiasko, izrādījās nepamatotas. Prezidents saņēmās, un... Un grozījumi likumos tika izsludināti. Pēc Vējoņa domām, mācības vidusskolā latviešu valodā nodrošinās visiem jauniešiem vienlīdzīgas iespējas iegūt kvalitatīvu izglītību un veidot savu dzīvi Latvijā. «Tas veidos saliedētāku sabiedrību un stiprāku valsti,» bija pārliecināts Valsts prezidents.

Intervija ar Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) direktori Lieni Cipuli: par iesākto, bet nepabeigto NMPD reformu, par to, vai medicīnas speciālistiem jābrauc uz katru paaugstinātas temperatūras gadījumu, par to, vai NMPD ir gatavs katastrofu situācijām un vai politiķi ir gatavi palīdzēt dienestam.

«Baltijas valstīm noteikti nav lielāka prieka, kā vien uzzināt, ka Krievijā, Kemerovā, gājuši bojā tik daudzi cilvēki!» – šis nav vienīgais šāda satura ieraksts sociālajos tīklos. Tas šokē. Un ne jau tāpēc, ka savā graujošajā aplamībā apliecina smadzeņu čakarēšanas augstāko pilotāžu, kādu sasnieguši Kremļa uzturētie mediji, veidojot attieksmi pret Latviju un abām pārējām Baltijas valstīm, bet gan tālab, ka šādu apgalvojumu autori grauj priekšstatus par cilvēka dabas nemainību. Var jau būt, ka šādi tīmekļa ieraksti rodas vienkārši stulbuma iespaidā, taču negribas ticēt, ka stulbums ir lipīgs...

Tas, kam bija jānotiek jau pirmajos atjaunotās brīvvalsts gados, notika vien pagājušonedēļ: Saeima galīgajā lasījumā pieņēma grozījumus Izglītības likumā un Vispārējās izglītības likumā, kas paredz, sākot ar 2019./2020. mācību gadu, mazākumtautību izglītības iestādēs sākt pakāpenisku pāreju uz izglītību latviešu valodā.

«Mans tēvs Ojārs Saulītis mācījās Rīgas 1. ģimnāzijā. Kad 1941. gadā Rīgā ienāca vācieši, audzēkņus no skolas izlika ārā, lai iekārtotu hospitāli vācu karavīriem. Vēlāk viņš strādāja kinoprojektoru remonta darbnīcā Ādolfa Hitlera štrāsē. Sākumā tēvu latviešu leģionā neiesauca, bet 1944. gadā viņš saņēma pavēsti – tikos un tikos ierasties Elizabetes un Tērbatas ielu stūrī. Tēvs, paņēmis koferīti, kopā ar savu draugu aizgāja uz noteikto vietu. Tur visus puikas pēc saraksta krāmēja iekšā kravas automašīnās un – uz Kurzemes fronti! Ojārs saskatījās ar savu draugu, un abi saprata bez vārdiem: mums tas nav vajadzīgs! Abi paprasījušies uz tualeti, sak, tūdaļ būsim atpakaļ, re, kur mūsu mantas paliek! Tā viņi aizbēga un pēc tam līdz oktobrim slēpās, kad Rīgā ienāca sarkanā armija,» stāsta Askolds Saulītis.

«Tas ir pazemojums – iet un pierādīt, ka arī tev ir kāds sakars ar barikādēm. Es toreiz paņēmu darbā atvaļinājumu, jo uzskatīju, ka arī man jāpiedalās šajos Latvijai izšķirošajos notikumos. Es nestāvēju ar ieroci rokās, es katru dienu cepu pīrādziņus, vārīju tēju un zupu, to visu nesu vīriem uz Doma laukumu. Vai tagad kāds mani – tieši mani! – atcerēsies no tiem laikiem? Protams, ne. Bet lūgties, lai man iedod barikāžu dalībnieka apliecību – nu nē. Daudzi gan piedalīsies šajās sacensībās, kurās lielie priekšnieki noteiks, kurš svarīgāks un kurš mazāk svarīgs barikāžu dalībnieks,» sievietes balsī ir asaras, taču ir arī spītība un lepnums. Viņa man ir piezvanījusi, lai izteiktu savas izjūtas pēc pirmdienas Ministru kabineta sēdes, kurā tika pieņemti noteikumi, kas paredz 1991. gada barikāžu dalībnieku apliecību izsniegšanu – bez maksas un bez derīguma termiņa.

«Iespējams, tā ir politiskā greizsirdība,» Raivis Dzintars, Nacionālās apvienības (NA) priekšsēdētājs un Saeimas deputāts, min iespējamo iemeslu, kāpēc Saeima 15. martā noraidīja NA ierosinājumu 16. martu noteikt par latviešu nacionālo karavīru atceres dienu. Likumprojektu atbalstīja 21 deputāts, pret bija 23 Saskaņas deputāti, viņiem piebalsoja Veiko Spolītis un Inese Lībiņa-Egnere (Vienotība). Dzintars skaidroja, ka gadījumā, ja ierosinājums tiktu nodots izskatīšanai komisijā, tas kļūtu pietiekami aktuāls, lai spētu vairot NA popularitāti.