Elita Veidemane / Autori

Cienu nicinājuma konsekvenci. Tādu, ka tu, stāvēdams straujas, krāčainas upes krastā, esi tai pagriezis muguru, bet izliecies, ka tevi neskar spirgtās šļakatas, un tu ar visu savu stāju uzsver, ka tev ir pilnīgi vienalga, kas notiek tev aiz muguras, tu vienkārši nicini šo upi, kas tur priecājas par savu plūdumu.

Saruna ar Kasparu Šternu, Latvijas Baptistu draudžu savienības (LBDS) bīskapu, kurš kalpo Misijas baptistu draudzē, notika vēl pirms «notikuma». Proti, pirms Pēteris Sproģis, amatu tikko atstājušais LBDS bīskaps, paziņoja par iešanu Saskaņas rindās un piekrišanu kandidēt Valsts prezidenta vēlēšanās kā Saskaņas kandidātam.

Piektdien piezvanīja Jānis Peters. Viņa teiktais bija skumju un satraukuma pilns: nu viņš nevarēšot iet uz dziesmu svētkiem. Bet iemesls tik radikālai izlemšanai bija, raugi, šāds.

«Man tikko atnes’ ielūgum’s uz dziesm’ svētkiem,» nosmīn Pauls. «Laikam tomēr ieš’,» viņš turpina. Lai nu kurš, bet Raimonds Pauls šos ielūgumus ir pelnījis atliku likām. Pat ja viņš būtu sacerējis tikai vienu dziesmu – Manai dzimtenei, kas jau sen kļuvusi par dziesmu svētku neoficiālu himnu, – arī tad Paulam pienāktos brīvbiļetes uz visiem koncertiem. Vēl pirms pusgada, vērtējot gatavošanos dziesmu svētkiem, Pauls nebija sajūsmā par notiekošo. Tagad neapmierinātība rimusi. «Esmu no visa prom,» viņš saka, «es atpūšos Baltezerā.» Mēs runājam par visu, par ko Maestro domā šodien.

Katrs leģendārs mākslas darbs apaug ar teikām. Tas pats notiek ar fotogrāfijām, kas, izturējušas laika pārbaudi, atnāk pie mums un paliek šodienā. Protams, mēs zinām, ka 1918. gada 18. novembrī fotogrāfs Vilis Rīdzenieks radīja bildi, kas apliecina mūsu valsts tapšanas brīdi. Par to 2008. gadā uzņemta spēlfilma Vienīgā fotogrāfija (režisore Brigita Eglīte), kuras veidošanai valsts kultūrinstitūcijas (Kultūras ministrija, Nacionālais kino centrs u.c.) nepiešķīra ne santīmu. Beigu beigās, kad filma gandrīz jau bija gatava, Valsts Kultūrkapitāla fonds pamodās un atvēlēja tai 7000 latu, kas, dabiski, bija piliens vajadzību jūrā.

«Armands Puče ir oficiāli izšķīries no sievas» – 26. jūnijā vēstīja virsraksts portālā delfi.lv. Pārsteidzošā ziņa lika ieskatīties tekstā, bet tur saprotamā latviešu valodā rakstīts: «Žurnālista Armanda Pučes un viņa sievas Everitas laulībā oficiāli noslēgts laulību līgums par visas mantas šķirtību.» Oficiālajā izdevumā Latvijas Vēstnesis nodrukāts, ka ieraksts par visas mantas šķirtību veikts pirms Jāņiem – 21. jūnijā. Mūsu kolēģis, sporta žurnālists, vairāku grāmatu autors Armands Puče nav bijis vārdos bagāts ar stāstiem par savu ģimenes dzīvi, taču no skopām replikām zināms, ka ar Everitu bijis pazīstams kopš pirmās klases, bet apprecējušies 18 gadu vecumā.

Intervija ar Eiropas Parlamenta deputātu Arti Pabriku (Attīstībai/Par). Sarunas tēmas: politiskās vides fragmentācija; Pabrika negaidītā aiziešana no Vienotības un nonākšana politiskajā veidojumā Attīstībai/Par; Saskaņas «rekrūši», sevišķi Pēteris Sproģis; Pabrika «jaunās» partijas izteiktais liberālisms; OIK «arhitekti» un viņu kļūdas; Pabrika sarkanās līnijas un kāpēc tās jāievēro.

Beidzot esam sasnieguši virsotnes. Sagaidot valsts simtgadi, ir iespēja šo pašu valsti samīcīt uzreiz un neatgriezeniski. Ilgus gadus netiekot uzaicinātai valdībā, par Saeimas vēlēšanu politisko neveiksminieci uzskatītā Saskaņa šoreiz, ņemot vērā etniskā dalījuma kļūdas, ir izvēlējusies pretēju taktiku, rekrutējot savās rindās sabiedrībā labi pazīstamus latviešus. Kaut arī pret šiem rekrūšiem jau uzvirmojis latviskā un nacionāli noskaņotā elektorāta nicinājums un sekojusi likumsakarīga novēršanās, par viņiem kāds tomēr balsos, jo ir taču radi, tuvākie draugi un vienkārši Saskaņas ideoloģijas lienošie atbalstītāji. Tas šai īsteni «sociāldemokrātiskajai» partijai nozīmē papildu balsis un vairāk deputātu Saeimā.

Pavasara nebija. Uzreiz iestājās vasara. Zeme vēl nebija atkususi, stinga kājas, ilgi stāvot uz vietas, un tomēr debesis liecināja: ir vasara. Pieredzējuši dārznieki mudināja sēt un stādīt, taču paši atdūrās pret sasalušu zemi zem plaukstas biezuma irdenuma. Kaprači lietišķi skaidroja, ka atsalums tikai lāpstas dziļumā: tālāk esot jākaļ ar lauzni. Bērzus nebija vērts urbt, jo... pavasaris taču neatnāca. Ceriņi noziedēja kopā ar tulpēm, pienenes gandrīz panāca jasmīnus. Iestājās savāda vasara.

Intervija ar Nacionālās apvienības (NA) Eiropas Parlamenta deputātu Robertu Zīli – par iespējamo koalīciju pēc Saeimas vēlēšanām, par sīkpartiju radīto haosu, par maksātnespējas administratoru grupējumiem un NA lomu notiekošajā.

«Drīz taču, poda vāku atverot, būs jāuzmanās, vai tur priekšā nav Gobzems,» tīmeklī ironizē Vito Vilks. Tālu no patiesības tas nav, tomēr, vāku atverot, var uzdurties ne tikai Gobzemam un viņa iemīļotajiem maksātnespējas administratoriem, bet arī Jurašam, Strīķei, Kaimiņam un citiem mazpartiju varoņiem. Viņi ir visur, un atliek vien pabrīnīties par šo Saeimā iekļūt gribētāju enerģijas uzplūdiem: acīmredzot tās ir ļoti kvalitatīvas driģenes, ko šie dabas dotie aktīvisti lieto uzturā. Taču politiskā teātra skatītājus māc pamatotas bažas: nu nevar būt, ka, tādā intensitātē sviežot ventilatorā mēslus, to pietiks līdz pat vēlēšanām. Tomēr pagaidām ir jautri, jo «faktu» ir gana.

«... Ir kādas bailes, kas mani nepameta, pat atgriežoties atpakaļ Latvijā. Bailes no zibens. Sibīrijā zibeņi nāca ļoti lieli un briesmīgi bija tad, ja tajā brīdī biju ārā uz lauka ar visām 200 govīm, kuras mēs ar māsu ganījām. Otrkārt, man nepatīk vilcieni, tas man atgādina par tiem lopu vagoniem, ar kuriem mūs izveda. Un vēl man ir bail no liela cilvēku pūļa...»

Viņi ir varoņi, Latvija ar viņiem lepojas. Tomass Jaunzems un Boriss Rutkovskis sarežģītos apstākļos izglāba dzīvību cilvēkam, kurš krita no ceturtā stāva. Ugunsdzēsējs glābējs Tomass Jaunzems, palīdzot Borisam Rutkovskim, spēja notvert krītošo cilvēku, izliecoties no loga trešajā stāvā.

Laikā, kad normālas ģimenes vērtības tiek noniecinātas ar savādu attiecību legalizāciju un to uzbāzīgu demonstrēšanu, ir laiks parunāt par to, kas traucē un kas palīdz tradicionālajām ģimenēm, un par to, kā dzīvot tiem, kuri ir psiholoģiski cietuši no netradicionālām attiecībām.

«Katru dienu būs, par ko brīnīties,» ironizēja kāds tīmekļa asprātis, komentēdams Vjačeslava Dombrovska pēkšņo iekāpšanu sapucētajā Saskaņas karietē, kurai – tāpat kā citām urrāpartijām – pēc Saeimas vēlēšanu pusnakts ir iespēja pārvērsties par ķirbi. Pirms knapa laiciņa no NSL uz ZZS aizvibrēja Gunārs Kūtris. Ļaunas mēles gan melsa, ka vispirms viņam esot bijis dīls ar Saskaņu, kas tomēr nojucis. Bet arī ZZS nav peļams variants: puslīdz skaidrs, ka tā ir koalīcijas veidotājpartija.

«Krievijas pārstāvji taisoties inspekcijā uz Latviju saistībā ar pāreju uz izglītību valsts valodā, viņi var inspicēt Tambovas guberņu, kad un kā vien vēlas, Latvijas Republiku labākā gadījumā apmeklēt kā tūristi privātā vizītē,» savā tviterkontā raksta Latvijas Republikas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. Ne visai bieži piekrītu ministra domu izpaudumiem, taču šoreiz pievienojos. Ja tvīts vēl būtu nospodrināts ar mērķi pietuvoties precīzai latviešu valodas izteiksmei, tam nebūtu analogu piemēru LR ministru tvītošanas vēsturē: šis būtu izcilākais.

«Bērni kļūst labāki. Nešaubīgi. Ne tikai spēles tehnikā, bet arī sirdī. Dvēsele kļūst brīvāka. Un tas, domāju, ir pats svarīgākais,» teic Smaida Ščerbicka, kura ir Arvīda Žilinska Jēkabpils mūzikas skolas direktore jau četrus gadus.

Jūrmalas pilsētā dzīvo apmēram 14 000 pensionāru, tā, pamatojoties uz statistikas datiem, apgalvo Guntars Valants, Jūrmalas Pensionāru biedrības aktīvists. Biedrība dibināta 2006. gadā, kādu laiku tās darbība bija pieklususi, tomēr pērnā gada jūlijā tā atsākusi darboties pilnskanīgi.

«Dome man ir uzteikusi darbu, un pēdējā darbadiena Vaiņodes internātpamatskolā ir 28. jūnijs,» stāsta skolas direktors Reinis Ulberts. Viņš ir bijis skolas vadībā kopš 2002. gada, pirms tam – mūzikas skolotājs. Izaudzināti un dzīvē palaisti simtiem bērnu. Nu Ulberta kungs jūtas lieks, un tā ir pazemojoša sajūta. Kā sentimentāli mēdz teikt – «mūžs ir atdots skolai». Bet tagad viņa mūžs vairs nevienam nav vajadzīgs. Jo svarīgāki ir sausi skaitļi, audzināšanas teorijas, kas ne ar ko nav pamatotas, un jaunmodīgi, vāji izprotami, «kompetencēs» balstīti izglītošanas virzieni.

Sanita Lazdiņa ir Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas profesore, projekta Skola 2030 valodu jomas vecākā eksperte, kas vada latviešu valodas darba grupu.

«Uz kādiem koncertiem es iešu ar lielāko prieku?...» – Guntars Ķirsis mirkli domā un tad iesmejas. «Ir koncerti, uz kuriem man jāiet, jo es nevaru neiet. Daudzu mākslinieku uzstāšanās Dzintaru koncertzālē notiek katru gadu, tomēr šogad ir arī absolūti unikālas lietas – Vīnes filharmoniķi un Elīna Garanča; Džona Malkoviča viesošanās; Raimonda Paula veltījums Latvijas simtgadei; Belvederes operdziedātāju konkurss, koncerts Dzimuši Latvijā, kas ar televīzijas palīdzību tiks piedāvāts starptautiskajai auditorijai Latvijas simtgadē. Un daudzi citi koncerti... Katra diena ir kā zelta tīrradnis.»

Pārņēma skumjas, bezcerīgas un pelēkas. Izskatās, ka Latvijas drošība un latviskas valsts eksistence šeit interesē tikai dažus. Pārējie balstās vienaldzībā, stabilā pārliecībā «gan jau viss būs labi» vai arī prastā, dzīvnieciskā naidā pret latviskumu. Divi netieši saistīti notikumi atnesa šīs skumjas.